Garstilbju torņu cīņas. Process.

Kā jau iepriekš minēts, 22., 23. maijā visā valstī norisinājās Latvijas Ornitoloģijas biedrības (turpmāk LOB, ja vajadzēs) organizētās Torņu cīņas 2010 – diennakts putnu vērošanas sacensības, kas notika jau septīto gadu. Viss sākās ar atklāšanas pasākumu Kaļķu vārtos Vecrīgā, kur tradicionāli sagaidīja pagalam smalkas brokastis, sen un ne tik sen neredzēti putnukolēģi un – pats galvenais – torņu izloze. Komandu skaits kopš pieteikšānās nav mainījies, tās ir deviņas, un mūsu vairākgadējais Himantopus himantopus sadalījies divos sastāvos – otrais tātad Himantopus fārmklubs, kuru pārstāvēja Mārcis, Mareks, Mārtiņš un jaunais sistēmas dalībnieks Arno. Nosacīti pirmajā sastāvā biju es, Andris, Edijs, kurš jau otro gadu un Ilze, kam Torņu cīņās debija. Jāatzīst, ka fārmklubs izskatās spēcīgāks un manas cerības un prognozes uz rezultātu sākotnēji bija diezgan pieticīgas, bet padoties jau tāpēc neiesim. Kuluāros smīnējām, ka komanda, kam būs sliktāks rezultāts, nākošgad būs fārmklubs. Šoreiz statuss tika iedalīts bez iemesla – kādam jau jābūt pirmajam.

Brokastu salātiem un kanapē vai kā viņas tur maizītēm vēl vaigos esot, sākās torņu izloze. Pirmie vilka mūsu otrā komanda un trāpīja uz Kuivižu torni. Par veiksmi to nosaukt īsti nevar, jo, lai cerētu uz labu rezultātu, jālabo vai maksimāli jāpietuvojas torņa iepriekšējo gadu rekordam, kas šim tornim ir 114 sugas. Jāteic, ka tādu skaitu var savākt pie izciliem laikapstākļiem, čaklas putnu migrācijas, bezvēja un tamlīdzīgiem apstākļiem, ko viņiem, protams, novēlam. Personīgi es šo torni negribēju visvairāk (vai gribēju vismazāk, ja vajag), lai arī, no otras puses, tur var pamatoti cerēt uz kādu retumu, kas labi kvalificētos balvai par interesantāko sugu. Likās, ka vislielākās izredzes uz uzvaru ir Dunduru pļavu tornim Ķemeru nacionālajā parkā, kas pēdējā brīdī aizstāja Engures ezera Limikoļu liedaga torni, kas, sliktā tehniskā stāvokļa dēļ tika atsaukts no ierindas. Dunduri tāpēc, ka torņa rekords likās relatīvi zems, šķiet, 54 sugas, kas tika sasniegts pagājušgad. Tā teikt, varētu paņemt uz pieredzi un labu optiku, kas pērn tur laikam iztrūka, līdz ar to kādas 20 sugas vēl klāt varētu dabūt…

Bet ko tur spārdīt dunduru pūzni pirms tas uztaisīts, jāiet lozēt. Iepriekš, braucot uz atklāšanas pasākumu, nolemjam, ka vienīgais cilvēks ar intuīciju puiku barā ir Ilze, kura tad arī mums izceļ Dvietes torni. Sākumā nevar saprast, labi tas vai slikti, bet nolemjam aiz sajūsmas nespiegt, lai arī liekas cerīgi. Tornis piedalās pirmo reizi, kas nozīmē, ka rezultāta atskaite ir visu startējošo torņu rekordu vidējais cipars, šoreiz – 80. Daudz. Bet nu sitīsimies. Vēl brīdi sarunas ar citām komandām, ko kurš un ar kādām emocijām izvilcis un tad jau startējam uz Dvieti – tornis netālu no Daugavpils un Ilūkstes blakus Bebrenes ciemam.

Izdomājām piestāt Dvietes dabas parka informācijas centrā ar domu parunāt ar saimnieci par pēc iespējas tuvāk tornim piekļūšanas iespējām, jo pamatā ceļš beidzas laicīgi un ar tām neskaitāmajām ārpusmājas dzīvošanas mantām un somām būtu jāstiepjas vairāk kā kilometru. Uzņemšana notiek pēc vislabākajiem sēļu viesmīlības paraugiem. Infocentrā tiekam pacienāti ar bebra gaļas desu, tā paša kustoņa dziedzeru uzlējumu (diezgan derdzīgs, bet kaut kas tur ir),  turpat ceptu maizi un piparmērtu tēju. Sarunājam arī, kā piebraukt pie paša torņa un 13:43 sākam sacensības.

Laiks saulains un karsts, daži odi, tornis jauns un skaists kā rollsroiss, pie kam, šūpojas vismazāk no tiem, kur līdz šim esmu bijis. Maikā un uzlocītās biksēs vēl šajos mačos nav sanācis būt – parasti ar tādiem vai citādiem laikapstākļiem nākas samierināties, bet tagad viss kā nākas – grādi gabalu virs 20. Arī ainava putnu daudzveidībai un apjomam ļoti pateicīga – mežs vienā pusē, ezers un paliene otrā, tad vēl ganības un krūmāji, attālas viensētas un debesīs vēl galu galā viskautkas var karāties.

Kā pirmo ieķeksējam Balto stārķi un, kā jau allaž pirmajā stundā, sugas listē birst kā nedaudz vēlāk uznākusī negaisa krusa. Fonā skaļi dzied lakstīgalas, vītīši, strazdi, ezerā slīd pīles un lidinās zīriņi. Esam bruņojušies ar binokļiem teleskopu, putnu noteicējiem un balsu ierakstiem Andra laptopā. Noskaņojums, bez šaubām, turpina būt kaujiniecisks, kā jau parasti sākumā. Pirmajā dienā reālas problēmas ar tādu triviālu sugu dabūšanu kā Lielā zīlīte, Svīre, Bezdelīga, Mājas čurkste, pat Žubīte. No Griezes, Upes ķauķa, Lukstu čakstītes ne smakas. Bet vispār Dvietes dabas parks bez Griezes nav iedomājams.

Negaiss pa pamali maisījās, kamēr uzvilkās mums virsū. Pārāk sašutuši par to nebijām, lai arī putniem tāds gāziens, krusa un pērkons ne pārāk pie dūšas un šie pārstāja lidot un rādīties, bet ne uz ilgu laiku. Joprojām noskaņojums labs un pēc negaisa turpinājām justies kā viesi, jo infocentra saimnieks mums atnes tēju, kūpinātu bebra asti un gaļu. Nu gluži kā bebra ļaunākajos murgos, bet mums atlika par to tikai priecāties.

Pirmā diena jau iet uz beigām. To pavada vakara saule, kas izgaismo ezeru, un tas liek vairāk pievērst uzmanību ūdensputniem. Nopriecājamies par tuvu un zemu lidojošu Melno stārķi virs zilajiem ūdeņiem, laikam iet uz nakšņošanu kādā klusā ezera nostūrī. Pa dienu jau bijām redzējuši šo putnu, bet tik tālu un augstu virs meža, ka prieks tik, cik listē varēja ieķeksēt. Bet arī šī nebija pēdējā reize. Turpat ezermalā izpildās Jūras ērglis, vecais putns, vaktēdams kādas pīles, ko celt vakariņu galdā – putns vienmēr liekas iespaidīgs, lai arī nav nekāds retums vairs. Edijs pieslēdzies teleskopam un ķemmē krūmus pie ezera, atrazdams mums Brūno čaksti. Ar trubālūrēšanu viņš tika galā ļoti labi un visa mača laikā izvilka no pažobelēm daudz vajadzīgu sugu. Tā kā viņam tas tik labi padevās, mēs pārējie koncentrējāmies uz ātrajiem garāmlidotājiem binokļos un uz balsīm mežā, vien epizodiski piestājoties pie trubas, kad Edijs atpūšas vai dara kādas citas blēņas. Odi tornī palikuši nedaudz vairāk, tomēr valstiski saceltā trauksme par to daudzumu šogad, vēl neliek mums lietot iepirktos pretinsektu līdzekļus, var iztikt vēl. Lejā gan – tur to miljons.

Jau kādu laiku mums pievienojusies Gunta, kas labi iejutusies fotoreportiera lomā. Sadzīves ainiņu bildes mums tagad netrūkst, bet uz putnu bildēm nevienam tehnika nepietiek, tas arī nav tik svarīgi. Kā saka klasiķi – galvenais ir process. Bijuši arī daži interesenti no Bebrenes un Daugavpils, kam parādam un pastāstam par apkārtnē redzamajiem putniem. Sākumā jau liekas jocīgi, ka tajā brīdī viņiem var parādīt vien štrunta Ķīvīti vai Lauci, bet ekskursanti priecīgi par to pašu, jo vidējā pilsoņa līdz 20 zināmo sugu sarakstā šīs sugas parasti neietilpst.

Apkārtnē ganās savvaļas zirgi un citi liellopi, bet tiem putni pārāk neinteresē, gluži otrādi – cauri mežam un ap torni parolēs vai ko tur spēlējošie un skaļi skrienošie pelēkie zirgi traucēja mums sadzirdēt Ormanīšus, ko Andris jau bija paspējis sadzirdēt. Zirgi aizskrien savās darīšanās un ormaņus dzird arī pārējie. Pēc brīža mežā sāk bļaut Meža pūces tēviņš. Varam tagad to pilnvērtīgi ieķeksēt, jo iepriekš mēs ar Andri dzirdējām mātīti, bet šis jau bij daudz skaļāk un pārliecinošāk, pie kam, to dzird visi. Fons piebāzts ar Lakstīgalām un vardēm, kļūst tumšs, riesto Slokas, lidinās Mērkaziņas.

Saimniece teica, ka nākot uz torni, turpat pie infocentra esot dzirdējusi Ķikutu. It kā viņas kā vietējās putnu identificēšanas spējas neapšaubu, taču sākumā iekšēji vīpsnāju, jo par šo sugu iepriekš biju dzirdējis vien to, ka līdz putnam naktī jābrien vairāki kilometri pa čūskulājiem un citām zampām, lai to novērotu, bet Benitas kundze to dzirdējusi pa dienu, kad nāca ar bebra izstrādājumiem. Tai pat laikā putns var būt jebkur piemērotās vietās, lai arī tas skaitās retums. Iepriekš gan bija zināms, ka šajā vietā Ķikuti ir bijuši. Visa šī informācija mani darīja tramīgu, jo Ķikuta nav manā mūža listē. Īsi pirms pusnakts, kad no torņa vairs sen neko neredz un uz balsīm arī nekas nenāk, nolemju aizstaigāt tos 800 m līdz šķietamajai Ķikutu vietai. Abi ar Guntu ejam cauri mežam, pāri ganībām, pa ceļam sastapdami zirgu harēmus, kas mūs, bez pārlieku lielas intereses, novēro. Zāle slapja un ilgi nav jāgaida, kad tādas kļūst arī kājas. Vēl neesam aizgājuši līdz applūdušajai pļavai, kur tam putnam it kā jābūt, kad “it kā” pārvēršas par skaidru un neapšaubamu realitāti – tā specifiskā balss, kas atgādina ūdens burbuļošanu, ir nesajaucama un skaļās Lakstīgalas, Ormanīši, Upes ķauķi, Griezes un vardes nekam nespēj traucēt. Paejam tuvāk slapjumam, lai dzirdētu labāk, un Ķikuts burbuļo vairākas reizes. Vēlāk Andris pastāsta, ka putns dzied reizi minūtē, kas liek secināt, ka tajā vietā bija 2 – 3 Ķikuti. Sagaidam, kad putnu sadzird arī Gunta un ejam atpakaļ uz torni. Cīņu listē, ne Grieze, ne Upes ķauķis, ne Ķikuts netiek, jo tie nav sadzirdēti no torņa un pa tādu gabalu tos arī nesadzirdēt.

Atgriežoties tornī, visi jau guļ, vientuļi vēl deg svece. Īsi pēc vieniem eju gulēt, pirms miega vēl paklausoties apkārtnes skaņās. Pavisam drīz dzirdu Mazo ormanīti. Tas ieķērcas vien pāris reizes. Nevienu vēl nemodinu, pagaidīšu, kad tas dziedās atkal. Esmu gatavs bļaut pārējos augšā, lai varam sacensību sarakstam pievienot vēl vienu sugu, bet putns aizvēries un vairs to nedzirdu. Tā, protams, bija kļūda, ka uzreiz nemodināju nevienu augšā, jo tad varbūt vēl kādu laiku mēs būtu koncentrējušies uzklausīšanos un, iespējams, Mazais ormanītis atkal tiktu sadzirdēts. Šodien esam piefiksējuši kādas 68 sugas, kas ir diezgan liels skaits priekš pirmās dienas Torņu cīņās. Varam būt apmierināti, taču vēl ne uz ko neceram. Nekādu ekstru jeb retumu neesam dabūjuši, bet tas nav galvenais.

Ceļos puspiecos, kad jau gaišs un mežā sākuši dziedāt putni, pa miegam vēl dzirdēju kā kliedz Meža pūce. Andris jau pusstundu ir augšā, skatās binoklī un klausās mežu. Rīta cēlienā mums necerēti veicas. Lielā zīlīte, kas vakar bija retums, tagad ir diezgan regulārs viesis torņa tuvumā, tāpat sadzirdam un saredzam, daudz meža un lauku sugu – Tītiņš, Pļavu čipste, Pelēkais un Melnais mušķērājs un daudzi citi. Parasti otrajā dienā nemaz tik daudz sugas nenāk klāt, līdz ar to mēs jūtamies lutināti, kad pēc dažām rīta stundām secinam, ka listē pievienojušās 20 sugas. Atnāk arī Benitas kundze un atnes mums rīta kafiju un tostermaizes. Viņas viesmīlība mums tā arī neļāva apēst pašu līdzpaņemto paiku.

Tuvojoties pusdienlaikam, jūtam, ka rezultāts mums būs labs. Ik pa laikam sazvanamies ar fārmklubu, kā viņiem iet. Ciparus nedaudz izvairamies saukt, lai būtu interesantāk. Fārmklubam Kuivižos neiet tik labi kā mums, bet tie nav cilvēki, kas tāpēc vaimanās. Visiem labs garastāvoklis, saule spīd, viss labi. Torņa tuvumā aktīvi medī Bezdelīgu piekūns, sagaidam arī vakar iztrūkušos Mazo ērgli, Jūraskraukli, pārsteidz Parastā ūbele, Iedzeltenais ķauķis. Gaisā turpina riņķot pāris Melnie stārķi, bet Balto stārķu skaits vispār kautkāds nenormāls – pie torņa vienlaicīgi redzami ap 20.

Tā kā mums tik labi iet, gribas vēl un vēl vairāk putnus, azarts liels un daudzie spārnaiņi neļauj mums atslābt un sākt garlaikoties, kā tas noticis citos gados, kad rīta cēlienā vēl pāris sugas un tad viss. Mums kāda suga nāca klāt katru stundu un nebija iemesla neizvirzīt ambīcijas uz labiem rezultātiem. Jau drīz saprotam, ka esam labojuši otro lielāko visās Torņu cīņas novēroto sugu skaitu, kas bija 91. Tā kā līdz 13:43, kad mums jābeidz vēl ir laiks, esam koncentrējušies un daram, ko varam, lai pietuvotos, mūsuprāt, ar vislabākajām izredzēm apdāvinātajam Dunduru pļavu tornim. Mēs gan nezinām, kā viņiem iet, bet, mūsuprāt, tas tornis bija favorīts uz uzvaru.

Pēdējās 20 minūtes jau vairs lāga nerunājam, maksimāli spicējam ausis, teleskops un binokļi darbojas uz pilnu jaudu. Sešas minūtes, pirms mums jābeidz sacīkste, dabūjam vēl vienu sugu – Dadzīti, kas arī kļūst par pēdējo ķeksi sacensību listē. Esam novērojuši 96 putnu sugas un vēl divas ir pelēkajā sarakstā – Niedru strazds, ko dzirdējām vien mēs ar Andri un tas mans Mazais ormanītis. Šīs divas sugas ieskaitē neiet, jo tās nav novērojuši vismaz 3 no dalībniekiem, kā to paredz noteikumi. Jebkurā gadījumā debijas tornim teju simts sugas ir ļoti labs rezultāts. Skaidrs, ka reāli tajā vietā ir pat vairāk kā 100, jo vienmēr jau visu nesavāksi. Neviens no mums neredzēja un nedzirdēja tādus šai vietai drošus putnus kā Grieze (!), Upes ķauķis, Kārklu ķauķis, Ezera ķauķis, Lielais baltais gārnis, Meža balodis, Pelēkā zīlīte, Pļavu tilbīte, Pelēkvaigu dūkuris, Kajaks, Melnā dzilna u.c. Bet izskatās, ka pirmo gadu esmu arī sportiski apmierināts, jo cipars ir liels un, lai arī nesaceramies, jūtam, ka ne tuvu pēdējie nebūsim.

Sakravājam mantas un braucam prom. Pie infocentra vēl piestājam uz Ķikutiem apskatīt vietu, ja ne pašus putnus un tad jau atpakaļ uz Rīgu tos 250 cik tur kilometrus. 18:00 sākas noslēguma pasākums tajos pašos Vecrīgas Kaļķu vārtos, nedaudz kavējam, bet bez mums jau tāpat nesāks. Vakariņas kā vienmēr pagalam smalkas, ausīs joprojām skan lakstīgalu balsis. Katras komandas pārstāvis īsi pastāsta, kā gājis, kas redzēts, kādas veiksmes un neveiksmes. Komandām arī jāizvirza savs variants nominācijai “interesantākā suga”. Mums visi putni bija tik parasti vietai un laikam, ka vienojāmies virzīt Pelēko dzilnu, ko Torņu cīņas nemaz tik bieži nesastop.

Pienācis laiks rezultātu paziņošanai. Iekšā satraukums, jo zinām, ka izspiedām visu, ko varēja izspiest, ne brīdi neslinkojām un jābūt labai vietai. Kā pirmos izsauc mūsu biedrus Himantopus fārmklubu, kam bija visgrūtākais tornis ar milzīgu iepriekšējo rekordu, ko pārspēt ir gandrīz nereāli. Neko darīt – jādzīvo un jācer, ka Kuivižus citgad neviens no mums neizvilks. Tā nu sanāca, ka mēs – Himantopus himantopus – tikām nosaukti pēdējie, kas nozīmē uzvaru sacensībās. No vidējā torņu rekorda 80 esam dabūjuši +16, kas ir par 8 sugām vairāk nekā otrajai vietai, kas turklāt nebija Dunduru pļavu tornis, bet gan Kaltenes tronis, kas ļoti laba rezultāta kontekstā no mūsu puses vispār tika aizmirsts, ko vēl pastiprināja tur startējušās komandas dalībnieks Māris Jaunzemis, kurš tradicionāli stāstīja, ka viss slikti, no sērijas. Beigās nekad viņiem nemaz tik slikti nav.

Panākums un pasākums necerēti labs izdevies. Jāteic paldies komandas biedriem, Guntai par smukajiem foto, organizātoriem un Ilzes veiksmīgajai rokai. Nākamās cīņas pēc gada un turpmāk būšu piesardzīgāks ar pieticību, lai gan citreiz tiešām nekas nenāk un putni jau beidzas septiņos no rīta. Tad jau redzēs.

Pilns mūsu novēroto putnu sugu saraksts:

Paugurknābja gulbis, Ziemeļu gulbis, Baltvēderis, Krīklis, Meža pīle, Garkaklis, Prīkšķe, Platknābis, Brūnkaklis, Cekulpīle, Gaigala, Lielā gaura, Cekuldūkuris, Jūras krauklis, Lielais dumpis, Zivju gārnis, Melnais stārķis, Baltais stārķis, Ķīķis, Jūras ērglis, Niedru lija, Zvirbuļu vanags, Peļu klijāns, Mazais ērglis, Zivju ērglis, Bezdelīgu piekūns, Ormanītis, Ūdensvistiņa, Laucis, Dzērve, Ķīvīte, Mērkaziņa, Sloka, Meža tilbīte, Purva tilbīte, Mazais ķīris, Lielais ķīris, Sudrabkaija, Upes zīriņš, Melnais zīriņš, Baltspārnu zīriņš, Lauku balodis, Parastā ūbele, Dzeguze, Meža pūce, Svīre, Tītiņš, Pelēkā dzilna, Dižraibais dzenis, Lauku cīrulis, Bezdelīga, Mājas čurkste, Koku čipste, Pļavu čipste, Dzeltenā cielava, Baltā cielava, Sarkanrīklīte, Lakstīgala, Lukstu čakstīte, Melnais meža strazds, Pelēkais strazds, Dziedātājstrazds, Plukšķis, Sila strazds, Seivi ķauķis, Ceru ķauķis, Iedzeltenais ķauķis, Melngalvas ķauķis, Dārza ķauķis, Brūnspārnu ķauķis, Svirlītis, Čuņčiņš, Vītītis, Pelēkais mušķērājs, Melnais mušķērājs, Purva zīlīte, Zilzīlīte, Lielā zīlīte, Vālodze, Brūnā čakste, Sīlis, Žagata, Krauķis, Vārna, Krauklis, Mājas strazds, Žubīte, Zaļžubīte, Dadzītis, Ķivulis, Kaņepītis, Mazais svilpis, Svilpis, Dižknābis, Dzeltenā stērste, Niedru stērste.

Advertisements

6 Responses to “Garstilbju torņu cīņas. Process.”


  1. 1 edis 26/05/2010 plkst. 6:01 pēcpusdienā

    un vēl paldies organizatoriem par foršu balvu, pateicoties kurai es tikšu pie sava pirmā putnu noteicēja!

  2. 2 Uģis Piterāns 26/05/2010 plkst. 11:44 pēcpusdienā

    Labs apraksts! 🙂
    Mēs jau ar klusi cerējām, ka Dunduru tornis mums varētu būt veiksmīgs, bet, tagad atskatoties, jāsaka, ka 70 sugas no tā torņa ir tuvu maksimumam + tik pie totālas veiksmes. Var jau būt, ka patraucēja, tas ka ligzdas dēļ nevarēja skatīt no torņa augšas – kas to lai zin. Bet kaut kāda nopietnāka ūdens klajuma trūkums tomēr liels mīnuss putnu daudzveidībai, ko var redzēt/dzirdēt no tā torņa + ja vēl mežā neviens čuņčiņš vai vītītis nedzied (kko tādu sen nebiju [ne]dzirdējis)…
    Bet man jau kā debitantam pasākums patika – jāspicē zināšanas, jāsameklē komanda un jāmēģina nākamgad ar.

  3. 4 D.d. 27/05/2010 plkst. 2:36 pēcpusdienā

    Apraksts tiešām labs!
    Bet pārsteidz, ka pie torņa nepazīmējās ne baltmugurnieks, ne melnā dzilna. Cik tur nu sanācis būt, tad tās vienmēr parādās.
    Bet nu, bet nu.. mēs arī bumbrcāli tā ar nedabūjām!

  4. 5 Daina 01/06/2010 plkst. 9:23 priekšpusdienā

    Riktīgi labs apraksts, bij aizraujoši lasīt un vēl forši foto pilnam lasīšanas priekam 🙂


  1. 1 All along the watchtower… « arPutniem Atsauces paziņojums par 26/05/2011 plkst. 5:05 pēcpusdienā

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s




Laiks

maijs 2010
Pi Ot Tr Ce Pi Se Sv
« Apr   Jūn »
 12
3456789
10111213141516
17181920212223
24252627282930
31  

Tēma

Nesen aiztikti

Skatīts

  • 15,093 reizes

tw

Advertisements

%d bloggers like this: