Pakaļ putās 2011.

Kā tagad smalki saka – izlīst ārpus savas komforta teritorijas (fui, kā apnicis tas teiciens) – par labu daudz saldākai pēcgaršai, mēdz būt diezgan jēdzīgi un vajadzīgi, kaut vai katra personības izaugsmei, izņemot gadījumus, protams, kad tas tā nav. Teikums gan diezgan bezjēdzīgs, bet paskaidrošu. Nez, vai ir jēga dzīvē lēkt pāri savai paši zinat, kam, bet tas jau nenozīmē, ka nevar pamēģināt. Kas zin, varbūt izrādās, ka tas nemaz nav nekam pāri, bet, iespējams, pat saprātīgi. Pa lielam jau jebkurš progress sastāv no šādām lēkšanām, un viss, kas jāpārvar, ir slinkums.

Tas, ka ikgadējais Pakaļ putās velobrauciens notiks arī šovasar, bija skaidrs visiem. Kalvis atgriezies atkal no Londonas, ārkārtīgi labi aprīkots ar tūrisma inventāru, bet mēs ar Ediju jau mēnešiem skaudīgi šķielējam uz apkārt vazājošamies un somām apkrāvušamies velotūristiem. Arī citu virzienu, kā Latvijas – Lietuvas robeža, kas tā kā būtu jāturpina, neviens nepieminēja. Lai ātrāk pietuvinātu brīdi, kad tēvzemei apbraukts riņķī, valde nolemj būtiski pagarināt maršrutu, salīdzinot ar iepriekšējo gadu braucieniem. Kartē piesviežu, ka no Ezeres, kur pērn finišējām, līdz Daugavpilij, kas nozīmētu pabeigt leišu robežu, ir ap 400 km, atkarībā no apskates objektiem, maršruta korekcijām uz vietas utt. Jebkurā gadījumā tas nozīmē, ka tradicionālā nedēļas nogales izprieca neies cauri un šis būs pasākums, tā teikt, laikā, kad novadu domju deputāti brauc uz medībām pļēgurot, tātad darba dienās.

Pirmdiena, 1. augusts.

No rīta satiekoties, redzam, ka Kalvim ir apmēram puse velosipēda (viena riepa laiž gaisu), knapi atrasta nozaudētā velosoma, kas cita starpā ir tikai dekoratīvs rekvizīts, jo bagāžnieka viņam nav, kā arī tikai pāris stundas miega aiz muguras, kas rezultējies sašaurinātās acīs un pēcpubertātes balss tembrā. Kaut ko pie sevis savā možumā un kaitinošajā rīta smējienā nomurminām par savlaicīgām plānošanām, bet satraukuma nav, Saldū gan kāds veloveikals jau būs atvēries. Šie apstākļi, bez pārsteigumiem, liek Edijam izvirzīt pesimistiskāko prognozi par laiku, kad sāksim mīties – pēc vieniem dienā kaut kur, kas, loģiski, ļaus nobraukt vien kripatiņu no vēlamā 1. dienas gabala. Tajā brīdī mani (un vēl mazāk jau Kalvi) šādi spriedumi neinteresē, tad jau redzēsim. Prātā gan paliek, ka jāfinišē, vēlākais, piektdien pirms pusdienām. Tur jau tad vilcieni no Daugavpils astoņreiz dienā kursēšot, saprotams, pēc mūsu pieprasītā grafika un tādā garā.

Liepājas šoseja ir Edija pusē, tās remonti mūsu oficiālo startēšanas laiku nepietuvina. Tik un tā ceļš neliekas bezgalīgi garš un kaut kad jau tas Saldus pienāca. Sen neesmu bijis provincē darba dienās, bet Saldus rosība atgādina vismaz klasisko tirgus dienu – ļaudis sparīgi svaidās no viena veikala uz otru; cauri pilsētai izbrauc smagais ar cūkām, kas, ne tikai pamatīgi piesmirdina apkārtni, bet arī izraisa sastrēgumu pašā centrā. Tā ir, es arī pie tādas smakas varbūt apstātos, lai abām rokām aizspiestu visus iespējamos maņu orgānus. Norādes šeit uz citām pilsētām, lai arī uz baltās zīmes, tomēr uzrakstītas ar marķieri, nevis, kā pie mums, izšķērdīgajiem lielpilsētniekiem – smalkā, vulkānizturīgā apdrukā.

Pēc tam, kad divi melnīgsnēji indivīdi mums uz ielas kaut ko uzprasījuši, devušies prom un gandrīz atviegloti konstatējam, ka salonā ūdens no pudeles nav svešām lūpām nostrebts, atrodam arī veikalu, kur Kalvis tiek pie jaunas kameras un velobagāžnieka.

Ezerē notiek parastā pakošanās un komplektēšanās, atbilstoši katra tehniskajām un emocionālajām prasībām, lai brauciens būtu iespējami tīkamāks. Pareizāk sakot, stundu čakarējamies ap Kalvja riteni. Tas pieder pie lietas – kāda starpība, ko darām, pirms lielās izbraukšanas vienmēr sanāk kāda bakstīšanās. Noskaidrojam, ka biedrības „Pirmā stīga” namā iespējams paēst pusdienas. Esot gulašs un vista. Viss liess, bez treknumiem, tur vispār treknu ēdienu neesot, ko gan nevarēja spriest pēc laipnās virējas ārienes. Pretēji gaidītajiem astoņdesmit santīmiem, sanāca tēriņš ap divīti, kas katram tika glīti aprēķināts uz skaitīkļiem. Biedrības ēkas visas iespējamās durvis apspraustas dažādiem paziņojumiem, sākot ar „2. stāvā darbojas duškabīne” un aicinājumiem ziedot dārzeņus, beidzot ar „iespējams rezervēt galdus banketiem, bērēm un citām svinībām” un novadnieku apsveikumiem ar iestāšanos kādās mācību iestādēs.

Acīmredzot centrā pie ziņojumu dēļa nobildējamies un varam doties četru dienu meditācijā gar Lietuvas robežu uz austrumiem. Šodien plānots nobraukt kādus 80 km, par cik tik vēlu sākam. Ak, jā – līdz Ezerei vārds „festivāls” vēl nav aizgājis, uz ziņojumu dēļa tiek reklamēts trīs dienu muzikāls pasākums.

Izskatās, ka kādu laiku būs jābrauc pretvējā. Kādus kilometrus desmit klusēdami minamies, līdz piestājam pie kādas baznīcas drupām – tā lai nebūtu galīgi akla airēšana. Te arī Edijs nolasa savu pirmo ērci, kam tajā aizmirstībā sēžot, šī varēja būt pilnās lozes diena. Drupas kā drupas – tas, kas palicis pāri, mērķtiecīgi iet bojā, saglabājies vēl altāra krusts un nolasāmas dažas citas ēkas daļu bijušās atrašanās vietas, uz sienām ieskrāpēti apkārtnes dauzoņu nepiedienīgie uzraksti un citas simbolu virknes.

Aiz muguras arī pirmais grants posms. Šonedēļ šo segumu labi iepazīsim no dažādām pusēm. Pēc vēl dažiem kilometriem iegriežam Rubas skolā, kas ir pirmskolas izglītības iestāžu komplekss ar paplukušu 19. gs. neoklasikas muižu u.c. ēkām. Tā kā nekas dikti daudz, ko pierobežā speciāli skatīties nav, tad jāsamierinās ar šādiem populārtūristiskiem izgājieniem, par ļaunu jau nenāk, interesanti tāpat. Nevienas dzīvas dvēseles gan tur nav, vasaras brīvlaiks. Blakus kompleksam sakņu dārzs, acīmredzot skolas virtuves vajadzībām. Mums tā sakārojās uz vakariņu maizēm sīpoli, ka nenoturējāmies un divus izcēlām no to ērtajām vietiņām. Pamatskolnieki gan par mums skaļi ņirgātos, sak, kurš gan zog sīpolus, ja blakus aug gurķi, kartupeļi un gan jau arī pirmo ēdamo ābolu dārzi nav tālu. Nav ko apkrauties, jācer, ka tie sīpoli nebija sastādīti uz skaita un pavasarī pēdējam katlam neatņēmām.

Turpat netālu apmeklējam dzelzceļa tiltu pār robežupi Vadaksti. Puikām tur ģeoslēpnis redzies. Piekļūšana tam taisnāka caur privātīpašumu, kas mūs ne pārāk bieži aizkavē. Šaipusē gan arī privātīpašnieki nav tik riebīgi, kā, piemēram, Vidzemes jūrmalā, lai par tādām lietām satrauktos. Lietuvas pusē dzelzceļš jau novākts, mūsējie gan vēl nogaida. Kastīti gan ceļabiedri neatrod, laikam vairs tur nav. Tādā kā upes ielejā diezgan liela svelme, atvēsināmies un jāripina tālāk.

Robežu esam nolēmuši šķērsot pie Vadakstes HES kādus 10 km tālāk. Tur kārtīga ūdenskrātuve, solīds aizsprosts un normāls ceļš pāri pāriet. Sabildējam šādas tādas jēlības un tagad jau labu laiku brauksim pa Lietuvu, jo tajā pusē ceļš gar robežu iet taisnāk. Diezgan daudz kratāmies pa granti ar spēcīgu pretvēju, kas jau sāk kaitināt. Riņķī vieni vienīgi klajumi un no vēja nesanāk paglābties. Vēl jau tikai pirmā diena – braucam un ceram, ka rīt šis tas būs mainījies.


Ik pa laikam vajadzīga kāda pilsētele, lai tiktu pie ūdens un pārtikas. Naujoji Akmene piestājam tieši šo vajadzību apmierināšanas nolūkos. Vairāk gan pagaidām ņemam ūdeni, jo vēl diezgan šodien jābrauc – gribam tikt gabalu aiz 25 km attālās Žagares, lai šīsdienas nobrauktais attālums būtu kaut cik cienīgs. Pie veikala pienāk Padomju vīrs parastais un prasa, kas mēs tādi un uz kurieni. Lai arī pēc tam, kad uzzinājis, ka braucam uz Daugavpili, izbrīnā iepleš acis, pēc pāris minūšu sarunas var saprast, ka tā īsti nojausmas, kur un cik tālu tā ir, viņam nav. Tad viņam nesaprotami liekas, kāpēc mēs braucam pa Lietuvu, ja mēs esam latvieši un arī minētā Daugavpils ir Latvijā. Neko daudz tur netaisnojamies, izstāstām faktus. Nezinu, cik onkulis ir attīstīts psihoanalīzes jomā, bet Kalvis viņam beigās nopērk pinti.

Starp citu, šajā pilsētā pirmoreiz ceļojuma laikā izvelku no somas binokli. Atkal viņš ar saviem putniem? Nē. Sēdējām autoostā uz apmalītes, atpūtāmies un tad vajadzēja izmest atkritumus. Leiši sparīgāk par mums šķiro atkritumus un ap 100 m attālumā stāv krāsainie konteineri. Lai zinātu, kurā kastē kas mums būs pēc brīža jāmet (jo zināt dažus gājienus uz priekšu dzīvē ir īpaši svarīgi), binoklī apskatāmies, kurš konteiners kam paredzēts, jo uzraksti uz tiem ir pārāk tālu, lai pat lietuviski tos izlasītu. Tiesa gan, nācās nedaudz domas par kaimiņu atbildīgumu mainīt, jo visos konteineros bija samesti apzāģēti krūmu zari.

Tālāk līdz Žagarei ceļš asfaltēts. Lieki minēt šī pierobežas ceļa salīdzinājumu ar lielāko daļu Latvijas galvenajām šosejām. Derdzīgā pretvējā griežam pedāļus, ik pa laikam piestādami, lai savstarpēji to aprakstītu dažādos neglaimojošos vārdos. Pilsētā nejauši jābrauc garām mājai, kas dažādos attēlos redzēta, nostāstos apdziedāta. Nu, tā, kas ar katliņiem, to vākiem un kannām no vienas vietas nolipināta. Tad tāda viņa izskatās… Tas viss ir jauki, pat romantiski, bet šī ir pēdējā pilsēta, pirms nakšņošanas, kas nozīmē, ka jāiegādā nedaudz pārtikas. Pie veikala vairākas reizes iet garām cilvēks, kas noteikti redz vairākās dimensijās, nekā mēs pārējie. Visas reizes viņš mūs sveicina (faktiski visas reizes viņš visus sveicina), vienreiz pat pienāk un iedod ļenganu roku.

Kartē esam noskatījuši pāris potenciālās naktsvietas – pie upītes tādas vai ezeriņa šitāda. Pie Bandoriai ciema tāds kā uzpludināts zivju dīķis, ko no tuvējām mājām šķir koku puduri. Turpat caur krūmājiem tek Vilkijas upe (Latvijas pusē – Vilce) – tīra un dzidra kā zīdaiņa dvēsele – var labi saredzēt tās gultni. Nav brīnums, tā ir vien 20 cm dziļa un metru plata. Turpat arī paliekam, gan jau neviens vietējais nenāks lamāties. Stellējam nometni, kuram guni un pavadām sauli aiz kokiem. Šodien esam nobraukuši 87 km. Tas apmēram sakrīt ar dienas sākumā izvirzītajiem mērķiem.

Tālumā var dzirdēt vietējo balsis, kāds ieslēdzis mūziku, bez kuras mēs, tā teikt, varētu arī dzīvē iztikt. Slinki pārrunājam rītdienas plānus. Lai neatpaliktu no elastīgā grafika, saprotam, ka rīt jānobrauc vairāk kā 100 km. Lielākā daļa pa granti, visa diena pa Lietuvu, ar tiem pašiem 9 m/s vēja, bet, protams, no muguras.

Otrdiena, 2. augusts.

No rīta ēnā dzestrs. Virs dīķa migla, ūdens virsa spoguļgluda. Parastās rīta procedūras (jeb gumijas stiepšana) un kaut kur pēc desmitiem izbraucam. Arī saulē diezgan pavēss un vēja virziens par nožēlu nav mainījies. Grants segums kaut cik normāls, lai arī brīžiem mīksts un riebīgs. Arī šogad bieži no puikām atpalieku uz sava lēnākā tempa rēķina, bet man tas netraucē, var godīgi pārdomāt lietas. Citreiz pat sanāk tā aizdomāties, ka 10 km nobraukti nemanot.

Apmēram pēc tāda gabala ieskrienam Latvijā apskatīties Blankenfeldes muižu. Lai arī perimetrālais komplekss diezgan liels un tā vēsturiski lokālā nozīme neapšaubāma, ēkām nav tās greznības, kas citkārt redzētajām. Muižas vēsturi neesmu lasījis, bet gan jau kaklakungs vienkārši nebija tāds plātīzeris, kā pārējie. Iespējams, pirmie minimālisma iedīgļi meklējami tieši šeit un krietni agrāk – Dienvidzemgalē, nevis amerikāņu post – Otrā pasaulskara telpā.

Tālāk pa vienmuļām grantīm un milzīgiem līdzenumiem caur Kruikai virzāmies uz Žeimelis. Šur tur kāda vientuļa niedru lija noplanē, debesis visur pilnas bezdelīgām un dadzīšiem. Tagad kādus 20 km nebūs nekā pārāk interesanta. Apskates objektus Lietuvas pusē neesam meklējuši, samierināmies ar tiem, kas atrasti nejauši. Žeimelis atkal uzpildām ūdeni un plānojam pusdienot. Šogad dēļ skopās saules ūdens iet mazāk – kādi divi, trīs litri dienā katram. Ēstuves nevienas kopš Ezeres neesam redzējuši, tāpēc esam pateicīgi par dažādos veikalos iegādātajiem vēdera mocītājiem. Šeit arī Edijs pārdur riepu. Labi, ka mūsdienās vairs nav jāsagriež cita kamera, lai salīmētu sadurto un uz nakti jāliek zem ķieģeļiem. Minūtes desmit un viss atkal, kā bijis.

Vispār šodien esam pie veiksmīgiem apstākļiem iecerējuši tikt līdz Mēmelei (Lietuvā – Nemunelis) pirms Skaistkalnes. Tas būtu ap 100 km garš gabals un iekļautos mūsu plānos.

Pēc kilometriem 20 piestājam pie kādiem nelieliem kapiem. Par cik pierobeža, domājam, varbūt atradīsies arī kāds latvieša uzvārds, bet nekā. Vecuma diapozons visplašākais – no dzimšanas gadā mirušiem līdz sirmgalvjiem. Tādus mazus kapus Lietuvā ceļmalās var manīt ļoti bieži. Pie mums gan arī ir redzēti, bet krietni mazākā skaitā un nesakopti. Vismaz man tā liekas.

Inspicējam karšu izdrukas, kur tuvumā varētu nopeldēties. Sakarīgākais variants ir Mūsa (Mūša) pēc kādiem 7 – 8 km. Piebraucot klāt, uzmeklējam ciema peldvietu. Realitātē tās ir aitu ganības un ieeja upē caur līdz ceļiem grimstošu grunti. Pieticība ir šādu ceļojumu galvenais sajūtas nodrošinātājs, tādēļ par šādiem it kā trūkumiem pat neaizdomājamies.

Pāris kilometru attālumā pēdējā apdzīvotā vieta ar kaut kādām civilizācijas pazīmēm, kur jāiepērk pārtika vakara azaidam. Turpat šķērsojam iepriekšpeldēto upi pa smalku dzelzs tiltu, kas, visticamāk, ir pilsētas simbols. Kāpelējam kā tādi pēc blēņām noilgojušies pusaudži pa metāla konstrukcijām un skatāmies tīri ciešamo ainavu. Vietējie, ne pārāk augstu mūs vērtēdami, vien noskatās.


Līdz Mēmelei un apmierinātībai ar sevi par dienas padarīto vēl jāveic ap 30 km. Esam noskatījuši vietu pie kādiem kapiem, kur upe pienāk ļoti tuvu ceļam. Kaut kā jau uz priekšu iet, lai arī pretvējš nav mazinājies un grantenes reti, kad tīkamas. Neskatoties uz to, laiks un ceļš rit diezgan ātri un saule vēl krietni gaisā, kad jau esam pie minētajiem kapiem. Bet tur aka. Labāk gan ūdens pildīšanu atliksim uz vēlāku laiku, jo akā pieejamais tiešām ir tāds, pret ko tikai miroņi neiebilst.

Gar kapiem pa kalnu uz leju kā reiz iet izpļauts zāliens divu velosipēdu platumā, tam jāved uz upi. Bet te ir Lietuva. Meža takai līdzīgais veidojums aizved uz vēl vieniem kapiem – daudz vecākiem. Upe laba spļāvēja spļāviena attālumā, bet aiz tādiem brikšņiem, ka spļāviens paliktu tepat pirmajos krūmos. Pie tiem pirmajiem kapiem savukārt mežā veda traktora iebrauktas pēdas. Tādām tur jābūt tikai tāpēc, lai saimnieks varētu uz upi aizbraukt lopu dzirdāmo cisternu uzpildīt. Sagremojuši savu iepriekšējo neattapību, braucam tur. Lieki teikt, ka ceļš ved arvien lielākos džungļos, līdz beidzas pie gandrīz vai stāvkrasta, pa kuru, lai arī lejā var normāli tikt, tomēr nakšņošana tur nekāda nebūs – zāle līdz ceļiem un viss slīpumā, tā kā teltij tur vispār nav, ko darīt. Gribējām ko tādu, kas redzams pretējā krastā, Latvijas pusē – plašs mauriņš ar galdiem, grilu un nojumi. Tas, starp citu, ir ciems vārdā Putni.

Edijs atminas, ka Skaistkalnē ir viesu nams. Nevienam no mums diez ko vairs šodien negribas mīties, kur nu vēl 7 km līdz tam. Kad mums tur vieta parlatupiecdesmit no kakla telefoniski apsolīta, kāpjam atpakaļ uz riteņiem. Sagaidāmais komforts, kas tajā brīdī bija vienīgā doma galvā, ļāva tos septiņus nobraukt vienā rāvienā. Latviju nebijām redzējuši visu dienu un nebija arī vairs plānots, tomēr, skaistkalniešu mājienu pavadīti, ieripojam pilsētā un sparīgi tiecamies uz naktsmāju vietu. Esam atpakaļ pie Mēmeles, iekoptā pļaviņā ar galdu, soliem un bezmaz bruģētu krastmalu. Šodien aiz muguras 115 km.

Blakus ar līdzīgiem nolūkiem vēl trīs cilvēki. Laipni bez gala, saka, lai tik liekamies nost. Viņi braukuši pa upi cienīgu 50 km gabalu. Izstāstām šiem par saviem šīsnedēļas nolūkiem un ceļam nometni. Pareizāk sakot, telti šajās dienās ceļ Kalvis. Mēs pārējie guni stutējam.

Elgars etniski ir tieši no Skaistkalnes, muzikants. No galvas zinot dziesmas astoņsimts. Kā jau īstam blūmīzeram pienākas. Abiem ar kundzi darbs brīvdienās, pa darba dienām var šitā atpūsties. Viņi mūs paaicina uz svaigi grilētām ribiņām, šiem uz trijiem būšot par daudz. Lai arī mūsu sausajām zupiņām, desām, maizēm un putrām nav ne vainas, no šādām vakariņām būtu noziegums atteikties. Līdz ar to arī kārtīgi patērgājam un nu jau kaimiņu būšana nodibināta pēc vislabākajiem zemgaļu paraugiem.

Trešdiena, 3. augusts.

Šodien esam izlēmuši koriģēt sākotnējo maršrutu. Tā kā vakar pamatīgi pieriebās grants segums, tad tā vietā, lai brauktu gar pašu Lietuvas robežu caur Lielmēmeli un Pilskalni, laidīsim caur Ērberģi, Neretu un Aknīsti. Tā teikt, vienu dienu samazināsim savu nervu šūnu izzušanas ātrumu.

Līdz asfaltam no Skaistkalnes vēl kādus gandrīz 20 km gan būs grants, bet tas štrunts, pēc tam visu dienu varēsim laiskoties ātrgaitā. Iemetam aci karsta kritenēs, ko iepriekš nebiju dabā redzējis. Viesu nama, kura pievārtē nakšņojām, saimniece stāstīja, ka viņai pirts un garāža stāvot, lūk, virs šitāda pazemes cauruma. Uztvēru šo informāciju kā triku priekš tūristiem, lai arī ir dzirdēts, ka mājas un govis mēdz tā iekrist. Laipnā kundze mūs sacienā ar ūdens krājumiem un pusgataviem dzidrajiem no sava ābeļdārza. Šorīt vispār viss kaut kā patīk – no plāna neatpaliekam, visu dienu brauksim pa Latviju, ainava un sociālais fons, sēļu galā iebraucot, arī mainās.

Bīdāmies uz Kurmenes pusi. Tur esot kārtējā muiža. Ko darīt, te nav nekāda Skandināvija, kur dabas objekti pārpārēm, jāskatās uz muižām. Vai arī nav jāskatās, jo Kurmenē, lai arī brūnās zīmes it kā ved uz muižu, tomēr līdz tai neaizved, bet izvada smuki atpakaļ uz lielā ceļa. Tā arī nesapratu, kas tas par kārtējo zemgaļu jociņu.

Drīz jau nonākam uz cietā seguma un kādi padsmit kilometri līdz Ērberģei. Pa ceļam piebraucam pie vēl viena HES uz Dienvidsusējas upes, gandrīz pie tās ietekas Mēmelē. Zēni tur sameklē slēpni, citādi tas nav ne ar ko sevišķu ievērojams. Nē nu monolīts dzelzsbetons jau pēc skata ir OK, ko tur liegties, gandrīz kā skulptūra…

Ātrums uz šosejas liels. Braucam tā virs 25 km/h, uz priekšu līdz ar to iet labi. Kādā ceļmalas pieturā ieturamies, apspriežam tās nojumes arhitektoniskās īpatnības, nobrīnīdamies, kāpēc neviens pigmejs nav izdauzījis vienīgo logu. Garām ar nenormālu troksni triecas fūres. Gurķmaize tāda, siermaize šitāda un turpinām. Gandrīz aizlidojam garām trošu tiltam pār Dienvidsusēju Sproģos turpat, ceļa malā. Tilts tā tīri uz puņķiem, bet kaut ko vēl nes. Zirgs pāri neietu.

Desmitiem kilometru esam sportojuši, tuvojas Nereta. Tā kā gribas arī paēst, bet tā sabiedriski un kārtīgi. Uz Neretu liekam šādas tādas cerības, vairāk kā 200 km tak neesam nevienu kafejnīcu redzējuši un, pilnīgi noteikti, daļa valstī esošās šniceles pēc mums ilgoties ilgojas. Tomēr no Neretas vien tāds sīks labums kā veikals, pat mazmājiņas, kas redzamas teju no pilsētas centra, ir slēgtas. Bibliotēkā tualete, kas paredzēta arī invalīdiem, izvietota otrajā stāvā, uz kuru var nokļūt vienīgi pa kāpnēm. Pirmajā stāvā ķemertiņi vispār slēgti.

Neretā uzkavējamies kādu stundu, lai atpūstos un izvirzītu mērķus par dienas beigām. Gribam tikt aiz Aknīstes, lai arī šodien tas simtiņš būtu nobraukts (lūdzu, otro teikuma daļu neuztvert pārnestā nozīmē). Tas ir, kādi 30 km vismaz. Aiz Neretas kalnā redzam skatu torni. Šajā galā tādus bieži neredz, bet esot privātīpašums, ar ķieģeli. Slinkums mīties kalnā, bet pēc tam nožēlotu, ja tai tornī neuzrāptos. Par tā privātumu liecina vēl daži apstākļi. Pirmkārt, uz augšējās platformas novietots teleskops (švaks), galds ar soliem, otrkārt, nav nekādas tūristu infrastruktūras. Uz margas glīti nolikta beigta pele, kam pazudusi galva. Lapsenēm šāda pozīcija, acīmredzot, liekas pieņemama, jo vairākas salīdušas iekšā mazajā nabaga nelaiķī, sak, fiksi jāpamielojas, kamēr kāda badā novārgusi vārna nav ieraudzījusi, kas te notiek.

Pa ceļam apdzīvota vieta Rite, kur Kalvim biogrāfijā ierakstīta pazīšanās ar dāņu sociālajiem aktīvistiem vietējās Tautas skolas sakarā. Šodien esam iesēdušies vairākās vietās, tomēr šī nekļūst par izņēmumu. Skolas ēka tīri glīta – ar sarkanu korekti pārkrāsoti ķieģeļi (arī bezdelīgas ligzda pažobelē), mājīgs pagalms. Tiekam laipni uzņemti uz kafijas porciju un dažiem paštaisītiem gardumiem. Rosīgās virtuves dāmas mūs ne tikai dāsni cienā, bet arī bagātīgi stāsta pa saviem un savu bērnu piedzīvojumiem, apceļojot tuvākas un tālākas ārzemes. Gribās jau tā parunāties ar cilvēkiem no malas, tas skaidrs.

Kādi padsmit kilometri palikuši līdz Aknīstei, kas ir pēdējais nopietnais plānotais orientieris pirms naktsmāju meklēšanas. Līdz turienei aizlidojam, ja ne svīres, tad noteikti normālas zoss ātrumā, jo šoseja ideāla un vējš beidzot dod mums atlaides kā īstiem pastāvīgajiem klientiem. Pilsētā nopietni autoceļu rekonstrukcijas darbi. Mums atkal interesē veikals un, pēc pāris simtu kilometru pārtraukuma, redzam arī kafejnīcu. No tās, teju uz kājām turēdamies, iznāk Vilis. Saģērbies gan diezgan glīti savai psihotoksiskajai kondīcijai. Jāteic, ka paša vārds arī bija Viļa vienīgā pareizā atbilde uz mūsu jautājumiem. Uz citiem jautājumiem greznais kungs nespēja atbildēt, acīmredzot visu koncentrēšanos spēju atņēma nepārspējamie vizuālie efekti, ko rada pirms brīža nekontrolēta grādīgo lietošana.

No kafejnīcas iznāk meitene uz gadiem divdesmit vai mazāk. Ar mazliet izsmejošu intonāciju tā jautā Vilim, vai tad viņš šitāds tagad vēl braukšot ar mašīnu. Vilis, šādus jokus atklausījies, izgrūda īsus, skaļus, nievājošus, pazemojošus smieklus, neteikdams ne vārda. Ar domu: visu pateici, dura?! Sanāca tā, ka mums ar Ediju tas izrādījās visa ceļojuma smieklīgākais atgadījums, ko nekavējoties arī paudām, vairākas minūtes sirsnīgi ņirgdami. Lai piedod meitene, kas raitā solī neatskatīdamās, izvērtušās situācijas dēļ, devās prom, bet nespējām novaldīties un pāris minūtes Aknīstes centru pieskandināja mūsu smiekli. Žēl, ka Kalvis tai brīdī bija veikalā.

Pēc brīža parādās vairāki cilvēki, kuru garderobē šodien dominē melns. Saprotam, ka kafejnīcā norisinājies bēru mielasts. Pienāk kāds vīrs skaidrā (var redzēt, ka tā nav bieži) un prasa, kur braucam un tādā garā. Tā pļāpājot, noskaidrojam, ka pie mūsu nakšņošanai paredzētā ap 10 km attālā Zuju ezera viņam ir īpašums un viņš mums tur atļauj palikt. Bet pretējā krastā esot ierīkota tāda kā peldvieta ar ugunskura un virszemes sēdēšanas iespējām. Tātad kur palikt nebūs jāmeklē, varam virzīties uz konkrētu punktu.

Pie tā ezera tiešām kā saldā, siekalainā pasakā. Saule rāmi riet, ūdens mierīgs un silts, pāri skrien plāna migliņa. Ierodas kāds jaunaiscilvēks ar četrām meitenēm nopeldēties un vēl pāris apkārtnes ļaudis. Noskaidrojam, ka šī vieta speciāli iekārtota tādām vajadzībām, kādas te šobrīd tiek realizētas, tā kā saldu dusu. Pie gunskura Kalvis kārtējo reizi gaida, kad paēdīsim, jo visā smalkajā tūrista komplektā viņam nav gadījusies līdzi karote, par ko visu laiku nekautrējamies uzjautrināties. Arī līdzpaņemto nazi viņš atradis tikai šodien. Trešajā dienā pieveikti 104 km un top skaidrs, ka Daugavpili sasniegsim jau rīt, pat jādomā kāds jēdzīgs līkums, lai tas nenotiktu pārāk ātri. Esam arī noskaidrojuši, ka no Daugavpils uz Rīgu vilciens iet tikai trīsreiz dienā – sešos un septiņos no rīta un tad pēc pieciem vakarā. Tātad jātrāpa uz pirmo piektdienas rīta vilcienu.

Ceturtdiena, 4. augusts.

No rīta ceļamies kādu stundu agrāk, nekā parasti. Ēnā atkal auksts, bet kāda starpība. Jāpabrauc drusku atpakaļ pa šoseju uz Gārseni, tur esot kādas vecas dzirnavas, kur iepriekš uzpludinātā ūdenskrātuve dabiski pārvērtusies atpakaļ par normālu Dienvidsusējas augšteci. Gārsenē jāapskata arī kārtējais aristokrātu miteklis. Vēsturi kārtejoreiz neesam pētījuši, bet uz aci var redzēt, ka runa ir par 19. gs. neogotikas veidojumu. Stilam samērā raksturīgi grezna ēka un kopā ar zilajām debesīm un stārķa ligzdu uz viena no skursteņiem skats diezgan glīts. Sastopam arī kādu lokālo jautrībnieku, kas zina pastāstīt gan par slepenajiem pazemes tuneļiem, gan pilī mītošajiem spokiem. Kā parasti, dažas bildes un ripojam turpat blakus uz minētajām dzirnavām. Vispār Gārsene diezgan patīkama vieta, reti jau, kad provincē saglabāts ielas bruģējums un vispār kultūrvēstures elpa šeit labi dzirdama. Dzirnavām aizsprosts sabrucis, vien var izdarīt spriedumus par to, kā kas te bijis. Interesanta vieta.


Lai nav jābrauc atpakaļ uz šoseju pa to pašu ceļu, kartē redzam nelielu granteni. Tās nelielās gandrīz vienmēr tīkamākas – gan seguma kvalitātes, gan apkārtējās ainavas ziņā. Šoreiz vēl arī sanāk taisnāk. Knapi ieskrējušies uz šosejas, redzam milzīgu kūdras purvu izstrādes stadijā. Piramīdās (tā tās tikai sauc, ģeometriski veidojumiem nav gandrīz nekā kopīga ar šo figūru) sakrāmētie kūdras klucīši izskatās smuki. Pēc tam, kad esam sabildējuši, piebrauc džips. Izteiktā reģiona akcentā vadītājs prasa, ko mēs te bildējam. Sakām, ka te smuki, tāpēc arī bildējam. Pilsonis izrādās diezgan draudzīgs, kaut kāds pusapakšpriekšnieks (nu, tāds, kas visu dienu var braukt ar džipu, nevis liet sviedrus kūdrā) šim poligonam. Mēs izstāstām par savu ceļojumu, viņš mums, ka citreiz konkurenti braucot un fočējot, ka purvs ir 250 ha liels, ka piramīdas joprojām krāmē ar rokām, ka tagad traktori moderni, ar kondiškām utt.

Šīsdienas maršruts koriģēts, Subatē šķērsojot Lietuvas robežu un kādus 30 km atkal pabraukt pa kaimiņzemi. Laika pietiek un gribas tomēr redzēt ko citu bez asfalta un tai piegulošajiem krūmiem. Pilsētas centra zālienā ieturamies un prom uz Lietuvu.

Nu jau labu laiku sācies reljefs, bet šoreiz tas braucienu padara tikai patīkamāku, jo liekas (un droši vien tikai liekas), ka lejupceļi ir vairāk un garāki, turklāt ļoti skaista ainava visapkārt. Saule arī šodien silda, kas pavisam nedaudz ļauj izlīdzināt traktorista iedegumu. Tas viss man, protams, netraucē atpalikt no biedriem un ātrumu uz grantētajiem nobraucieniem izbaudīt vienatnē. Pie kāda ezera, kur domājām nopeldēties, pieved vien makšķernieku meža ceļš un krastā vienas vienīgas niedres un brikšņi. Jāiztiek šoreiz bez saslapināšanās un jāvirzās tālāk. Pusdienas ēdīsim pie dzimtenes robežas.


Pie Raudine atkal superīgas ainavas un tūlīt jau klāt robeža. Pa ceļam vēl kļūda kartes lasīšanā, bet štrunts – vien pāris kilometri pa lieko. Latvijas pusē netipisks skats – tiek vākta labība. Līdz šim tas noticis tikai leišu pusē, mūsmājas kauninot ar aizaugušiem laukiem un pamestības sajūtu. Mums par prieku vēl uzgriež neliels virpuļviesulis, kas metrus divdesmit uzrauj gaisā labības paliekas un citus krikumus. Šeit arī pusdienojam, Edijs nolasa no miesas kārtējo ērci un tad jau vairs tikai pa Latviju uz Daugavpili – kādi 30 km laikam palikuši.

Īsi pirms Sventes labākā nobraucienu sērija mūžā – vairāki kilometri praktiski tikai uz leju, ātrums nereti ap 40 km/h (pa granti mežā diezgan adrenalīnīgi), un vispār, cik bieži mūžā var pusstundu vālēt pa granti ar lielajiem ātrumiem nepārslēdzoties, jo uz tiem retajiem mazajiem pretkalniņiem tu uzvelc augšā ar inerci?

Bet Sventē mums lieli plāni. Pirmkārt, beidzot publiski paēst. Un šoreiz tas notiek visšvītīgākajā veidā visā Pakaļ putās sešus gadus garajā pastāvēšanas vēsturē. Retais nezina, kas ir Sventes muiža. Grezno pagalmu papildinām ar noputējušiem velosipēdiem blakus mūsu pusdienvakariņu tādai kā lapenei. Viesnīcdāmas laipni uzņem recepcijā mūsu telefonus lādēšanai un esam gatavi ieturēties, vienalga, cik tas maksā. Gar kājām trinas kaķis vārdā Etiķis vai Eģiks, tā arī no viesmīles slāviskā akcenta nesapratām. Saucām par Etiķi vai Kss-kss. Pāris taimerbildes un ēdiens klāt. Šeit uzkavējamies kādas pāris stundas un vēl prom negribas, galu galā Daugavpils tuvu, laika daudz, laiks labs un nav nekāda iemesla steigties, lai arī vēl nezinām, kur pilsētā paliksim pa nakti. Blakus muižai kara tehnikas muzejs, kur cieši viens pie otra restaurēti tanki, lielgabali un citas gaļasmašīnas. Izložņājam pa turieni un, lai kā negribētos un reizē gribētos, jāripina uz finišu.

Uzreiz aiz Sventes, uzbraucot kalnā, pa kreisi redzama Daugavpils. Atlikušajā virs 10 km garajā posmā arī vairāki gari nobraucieni un kustība diezgan raita. Pirms iebraukšanas pilsētā ātruma ierobežojums 30 km/h, ko pārsniedzam. To pašu gribam izdarīt arī pie 50 zīmes, bet par vēlu sākām spiest grīdā un kalns laikam pa īsu. Priekšā jau redzams no ārienes glītais mūra zaķu cietums un, bezmaz rokās sadevušies, blakus šķērsojam Daugavpils robežu. Gar pašu Daugavu iela ar kustību tikai vienā – pretvirzienā un ātruma pārkāpšanai pievienojam arī pāris kilometrus brauciena zem ķieģeļa, jo pa tuvāko legālo ielu nejēdzīgs līkums.

Tilts pār Daugavu jau rada ārkārtīgi patīkamu beigu sajūtu un turpinājums līdz dzelzceļa stacijai ir tīrākā izklaide. Jāteic, ka es Daugavpils centrā neesmu iepriekš bijis un tā viņu jomas iela man ir pilnīgs jaunums. Tīri jau neko – smuki. Tās galā arī majestātiski sēž stacija, kas ir mūsu oficiālais ceļojuma galapunkts. Šodien nobraukti kaut kur ap 90 km, kas kopā pa četrām dienām dod 393 km.

Iepērkam vilciena biļetes uz rīta ekspresi 6.15. Naktsmājas sarunātas universitātes kojās pa dārgo – 6 Ls no kakla. Neko daudz tur nečīkstam, būs jau labi. Paldies labiem cilvēkiem, kas atsaucās uz mūsu naktsmītnes meklējumiem.

Kopmītņu ēka glīti un gaumīgi atjaunota, nodomāju, ka būs arī šika vakarēšana un gulēšana. Lai arī komene praktiski nesaprot latviski, visu sarunājam, tiekam arī pie dušas ar ūdeni un tīras gultasveļas. Istabiņās gan nekas nav mainījies, kopš Tiem laikiem. Vienam pie gultas sportistu plakāti, otram atmiņu skices no nesenās pagātnes – hokeja biļetes, e-talons, dzērienu u.c. iepakojumu etiķetes, iepirkumu čeks, kā arī pilns plaukts ar alus skārdenēm. Trešais gan krietni atpaliek ar savām kulturālās personības pierādījumiem – sienas tukšas.

No rīta mums paprasa tikai virs 4 Ls no katra. Ieriktējamies trešajā vagonā (tā uz biļetes), kas dabā ir priekšējais vagons. Pārējais jau ir, kam snaužot, kam nē, trīsarpus stundu atmiņas par iepriekšējās dienās notikušo.

Pakaļ putās 2011 maršruts

Advertisements

1 Response to “Pakaļ putās 2011.”


  1. 1 bonkajs 17/08/2011 plkst. 9:11 priekšpusdienā

    Super velobrauciens 😉 Būs jālūko kādreiz šo pakaļdarināt 🙂


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s




Laiks

augusts 2011
Pi Ot Tr Ce Pi Se Sv
« Mai   Nov »
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
293031  

Tēma

Nesen aiztikti

Skatīts

  • 15,093 reizes

tw

Advertisements

%d bloggers like this: