Trūkstošais ķēdes posms jeb Pakaļ putās 2012

Apvalkātais teiciens par nokļūšanu no punkta A līdz punktam Z bieži ietver arī svītru starp šiem burtiem, vismaz rakstiski. Garāka vai īsāka, viļņota, vai lauzīta, tomēr tā redzami norāda uz noteiktu starpposmu. Turklāt neviens no šiem elementiem neliecina par procesa pabeigtību – tu vari atrasties jebkurā no abiem burtiem vai jebkur uz svītras un citreiz labākais ir tas, ka nezini, kāda tā uz papīra vienkāršā pieturzīme izskatīsies jau pēc stundas, dienas, gada.

Vai nu Latvija tomēr ir liela vai kā savādāk, bet ikgadējo velobraucienu E, K un I apkārt šai valstij nu grib turpināt jau septīto gadu pēc kārtas. Tur nav nekāda patriotiska patosa – viss sākās ar ne pārāk nopietniem nolūkiem un tagad vienkārši sanāk, ka ir lietas, kas jāizdara tīri ģeogrāfisku, tūristisku, ziņkāres, sev uzsišanas uz pleca, sīkas, paštīksminošas laimes (laimeles) vai citos savtīgos nolūkos – nu, gluži kā tajā dzīvē, kas paliek mājās. Un nav jau arī tā, ka nebūtu interesanti.

Visumā I atmiņa uz neseniem notikumiem un to detaļām ir diezgan mazietilpīga, bet arī E un K piekrīt, ka pērnā gada bezgalīgie (tāda, lūk, detaļa) Lietuvas lauki un mīkstā grants, šķita, simtiem kilometru garumā liek gribēt šogad kaut ko, faktiski jebko, kas nav tāds pats. Nav tam ceļam variantu, jauniemcilvēkiem skatiens kartē sākas Daugavpilī, tad skrien pa Baltkrievijas, Krievijas robežu un, lai kā visādas pededzes un alūksnes to necenstos apturēt, tas spītīgi atduras vien Ainažos. Lai vairāk vai mazāk iznāktu braukt tur, kur gribas (iespējami tuvu valstu robežām, dažādi svarīgi ģeogrāfiskie punkti, apskates objekti un citas cimperlības), tie sākotnēji velk uz kilometriem 650, vēlams, ne vairāk kā sešu dienu garumā. Kā teica E: „Za***is, nedēļa brīva.”

I par pārsteigumu atļaujas uzturēties pierobežas zonā solās nokārtoties vien trīs darba dienu laikā (nevis kaut kur krūmos), kas šajā valstī ir pilnīgi neticami. Tomēr – vai nu I nav saprotama faksa juridiskā būtība pretim elektroniskajai vai arī Latvijas robežsardzei vēl (vairs?) nav pievilkts vads ar e-pastu, bet iesniegums jāsūta tieši šādā veidā. Svarīgie vīri vēl telefoniski precizē detaļas, kur tie trīs dauzoņas grib braukt un, brīdinājuši par šaušanu bez brīdinājuma robežas pārkāpšanas gadījumā (nu, uz to pusi), kā arī saņemot solījumus, ka jaunekļi to nedarīs, atļaujas apstiprina.

Vilcienā it kā ir divas velosipēdu vietas. Pēc skata, šķiet, tur var novietot vēl kādus pāris. Nav īsti skaidrs, kas 28. jūlijā un vispār tajā nedēļas nogalē notiek Daugavpilī, bet, kad vilciens jau rāmi, riteņus klabinādams, slīd pa savu nemaināmo sliežu pāri, tajā, viena vagona stūrī, kaudzē sakrauti padsmit velosipēdi un tikpat ceļotāji ar piepildītām velosomām un gaidošām, līksmām sejām. Blakus sēž kāda ģimene, pēc dažādām pazīmēm spriežot, no pilsētas, uz kurieni tiecas dzelzceļa pavēlnieks. Mātei nekādu īpašu pazīmju nav, meita guļ, aizņēmusi divas sēdvietas, divdesmitpiecgadnieks dēls ar šogad sauli neredzējušo draugu melnajās, krietni pāri potītiem uzstieptajās zeķēs spēlē datorspēles. Tēvs valkā no modes neizkrītošo pliko galvvidu ar vienā pusē ataudzētiem un līdz otrai ausij pārsviestiem maza blīvuma matiem, kas, šķiet, vēl stiprināti ar matu kustību nepieļaujošiem līdzekļiem. Snaudas brīdis starp šiem cilvēkiem notiek, uz pārmaiņām, tā teikt, ģimenē jādalās ar visu. Netrūkst arī citu gulētāju, tie iepraktizējušies pamosties īstajā brīdī – tuvojoties attiecīgajam galamērķim.

E, K un I pārrunā gaidāmā maršruta shēmu. Vilciens no Rīgas startējis vien pusastoņos, tāpēc vēlamajiem vismaz 100 km šodien nebūs viegli sakrāties. Tiek nosprausta cerība tikt padsmit kilometrus aiz Krāslavas un nakšņot pie teiksmainajiem Daugavas lokiem, lai visā šajā valsts robežas ķeksēšanā neizpaliktu arī sava daļa sentimenta.

Pa pēdējo gadu, kā jau gaidāms, Daugavpils nav redzami mainījusies. Uz perona kaut ko uzmana blonda dāma uniformā ar daļēji sarkanu cepuri, skaļrunī cita kaut ko nesaprotami čarkst. Stacijas ēka joprojām rotāta ar neskaitāmām bezgaumīgām spuldzītēm, acīmredzot kādām svētku reizēm, tomēr tās labi redzamas arī gaišajā, nesvinīgajā laikā. Nepamanīts nepaliek arī šovasar retais karstums, ārā +33 grādi, jādomā par pamatīgām ūdens rezervēm. Pie galvenās ieejas visi trīs ceļotāji vienojas kopbildē un kā pirms gada pa Daugavpils Jomas ielu piebraucām stacijai, tā tagad pa to no tās attālināmies. Cilvēku, priekš sestdienas rīta pilsētā, ir neierasti maz, dzirdama rūkoņa, velosipēdu riepām saskaroties ar bruģi, čigāns spēlē akordeonu, daži cilvēki fotografējas pie nezināmas nozīmes granīta vardes, dažādas afišas vēsta par pilsētā gaidāmiem pasākumiem. E, K un I, nojaušot, ka ēna līdz Latgales mežiem bieži nelutinās, izmanto šo iespēju un piestāj kafejnīcā turpat ielas malā, lai iepildītu nedaudz ūdens un vēl nedaudz pakavētos urbānā vidē, kas turpmāko nedēļu vairs nebūs dienas kārtībā. Krodziniece, kā jau gaidāms, brīvāk jūtas runājot krieviski. Labi, ka neprasīja rubļus, tad, kopā ar Budweiser, sanāktu vesels internacionāls bardaks.

Pilsētas apskatei laiks netiek veltīts un, pēc ūdens, pārtikas, kā arī dažāda veida cukura uzpildes, kungi pa taisnāko ceļu pamet Daugavpili, lai dotos uz Latvijas tālāko dienvidu punktu apmēram 25 km pa karti lejup uz Lietuvas robežu. Šis posms iecerēts kā vienkārša iesildīšanās – gan saules dēļ, gan braukšanai vienkāršākā asfalta dēļ. Jau pilsētas nomalē redzamas vairākas vietējās kultūras iezīmes – pasta kastes tiek izgatavotas no dažādiem ārpus veikala pieejamiem materiāliem, sākot ar maizes kastēm, beidzot ar automašīnu cimdu nodalījumiem. Kapos dominē mākslīgās puķes. Dominē ne tikai uz pārējo ziedu fona, bet arī uz koku un kopējā redzeslauka fona. Viņiem noteikti pašiem ir savi mākslīgo ziedu dārzi vai vismaz tirgus paviljoni un kad latgalieši sāks šķirot atkritumus, plastmasas konteinerī, līdzās divu litru plastmasas pudelēm, pieklājīgu daļu sastādīs arī šīs nedzīvās daiļavas. Gan jau kādreiz tās nolietojas un kļūst vēl nedzīvākas.

Pēc dažiem kilometriem Laucesē pa kreisi kalnā redzama baznīca raksturīgajā dzeltenā krāsā ar daudz nesaprotamiem arhitektoniskiem uzslāņojumiem. Dēļu apšuvums vietām nomainīts ar skārda loksnēm un tamlīdzīgi.

„No kurienes jūs tik puskaili atbraukuši?” – uzrodas cienīgtēvs un jautā, pamanījis jaunekļu plikos pilsētas vēderus.

„Pagaidām no Daugavpils, bet vispār no Rīgas,” – K atbild.

„Ā, no Rīgas,” baznīcas saimnieks novelk, – „bet šitā taču nedrīkst braukt, jūs nosauļosieties… pārraidīja vakar – šodien, rīt un parīt briesmīga saule. Jūs, ar riteni braucot sasvīstat un varat insultu dabūt!” – draudzes gana cienīgās rūpēs viņš uzsver, ieteikdams uzvilkt kaut plānu kreklu. „Kāpēc es to saku? Tāpēc, ka, vot, man pienācās tādus, vot, trīs jaunekļus apbedīt, ne šogad, dažus gadus atpakaļ. Arī ar riteni izbrauca jaunieši, kā saka, apskatīties dabu. Vot, tā kā apmēram jūs. Divas stundas pabrauca i uz slimnīcu aizveda. Tā kā uzmanaties,” viņš pabrīdina, neliedzot padomu arī piebraukt pie kādas akas un aplieties ar ūdeni. Pats tā darot pirms dievkalpojuma karstā vasarā un tad, slapjā talārā, varot tās pāris stundas izturēt.

Nedaudz tālāk, pie baznīcas žoga, strādnieks rūtainā kreklā rok bedri. Jācer, ka bedres nebūs trīs, tas jau būtu pārāk simboliski. Akmeņu un lāpstas skaņas vēl nopietnāk pasvītro mācītāja teikto. Trijotne iecietīgi māj ar galvām, ka diez kas jau nav un mierinājumam nosaka, pēc kāda gabala uzvilkšot kreklus atpakaļ, lai gan ne dēļ baisā piemēra draudiem – galvai kaut kur uz pleciem vēl vajadzētu būt. Kādu brīdi vēl parunājuši par baznīcas vēsturi, draudzes sarukšanu uz cilvēku aizbraukšanas un urbanizācijas rēķina, velosipēdisti dodas tālāk.

Ceļš pats par sevi vienmuļš, bet, tam lokoties reljefā un malās atstājot zilos ezerus, ir patīkami skatīties apkārt. Ainava liekas apskaužami tīra un nesamaitāta, tomēr nopietna, bet smaidu izraisa vien norāde pa labi uz Zemgali astoņu kilometru attālumā. Noskaņu papildina pajūgs, savā rēnumā kontrastējot ar ātri skaļajām mašīnām.

Sākas grants. Mīksta, grubuļaina, putekļaina, riebīga grants. Jābrauc pa pašu ceļa malu, tur nedaudz cietāks, vien jāizvairās no lielajiem akmeņiem un krūmu zariem, kas cenšas sist pa seju. Arī mašīnas, braucot garām, ātrumu nesamazina. Tagad tā līdz Lietuvas robežai nedaudzos astoņus kilometrus.

E saka I, lai apstājoties – jāpagaida K, kurš kādu gabalu atpalicis. Kā zināms, atpalikšana, īpaši augšupejošos kalnos, raksturīga I, tāpēc tagad jābūt kādam iemeslam. Kritieni šajos braucienos nav bieža parādība, bet K tas bija izdevies, izvairoties no ceļmalas krūmu zariem. Kaut kad sen, vēl braucot gar jūru, šādu stāvokļa maiņu bija paveicis arī E – arī pie ļoti maza ātruma. K piebrauc, atrāda vieglos nobrāzumus un drīz jau visi trīs sasniedz Lietuvas robežu, kas tad arī ir minētais Latvijas tālākais punkts uz dienvidiem.

Spoži baltajā robežsardzes ēkā pie loga sēž vientuļa nogarlaikojusies sieviete formā – izskatās, arī fiziskajā. Kā jau gaidāms, latviski viņa runā ļoti vāji, bet pēc nelielas minstināšanās piekrīt mums uzpildīt ūdeni, vēlāk norādot, lai nestāvam pie pašas ēkas, jo novērošanas kamerām varētu nepatikt, ka trīs pusplikņi tik ilgi maitā ikdienā netraucēto inertumu.

Apskatījuši ģeogrāfiski nozīmīgās vietas piemiņas zīmi (dīvainas formas granīta gabals, bet visu cieņu meistaram) un turpat netālu krūmu ēnā papusdienojuši, vīri dodas tālāk. Kartē turpmākais ceļš iezīmēts tā, ka droši ar auto varētu braukt, tomēr dabā tās ir vien traktora ievilktas pēdas pļavā gar pamestām mājām, pāri ganībām, cauri kārklu audzēm un izcirtumiem. Turpmāk jāuzmanās no ceļu apzīmējumiem kartē, lai laika un nobraukto kilometru attiecība nekļūtu pagalam bēdīga.

Saule joprojām pamatīgi karsē, ūdens – cik tiek litriem patērēts, tik caur ādu izspraucas atpakaļ ārā. Ceļa malā bez uzraudzības atstāts ezers ar pirti līdzās. Vispār šeit maz kas tiek uzraudzīts, nekur neredz augstprātīgās, uz privātīpašumu norādošās zīmes, dumjos divmetrīgos žogus un citas nejēdzības. Ja pašā pirts telpā pirmajā stāvā vienīgais logs ir apmēram kurpju kastes lielumā, drīzāk mazāks, tad jumta stāva istabai priekšā milzu ekrāns, tajā bez rūpēm varētu ierīkot siltumnīcu un, pieliekot nedaudz piepūles, akvāriju.

Pelde kreklā izrādās saprātīgs risinājums un turpmāko vismaz stundu karstumam ir labs pretinieks. Lielie grants ceļi līdz Silenei vēl diezgan draņķīgi, bet to izmēriem samazinoties, kļūst samērā baudāmi – cieti, līdzeni, ātrāki. Tādiem tiem tagad jābūt dažus desmitus kilometru līdz asfaltam nedaudz pirms Krāslavas.

Vienubrīd ceļš caur mežu pieiet pavisam tuvu Baltkrievijas robežai. Karstums jau sāk atkāpties, mežā pat nedaudz veldzējoši. Pakaļ lido vesels dunduru mākonis un meklē iespēju nosēsties uz kārajiem ķermeņiem. Vismaz ir izdevies noskaidrot, apmēram cik ātri tie lido – pie 30 km/h to vairs nav. Līdz brīdim, kad atkal ātrums ir zemāks. Tad atkal jāvicina kāds krekls vai cepure, tos gaiņājot. Vēlreiz un daudz drošāk pārliecināties par kukaiņu mērķiem izdodas, kad ceļotājus aptur divi robežsargi un viņiem jāapstājas. Sasvīdušās miesas ir bezizmēra svinību galds asinskārajiem radījumiem un turpmākās dažas minūtes paiet, tos nežēlīgi bendējot (tas vēl par dunduriem). Robežsargi patrulē, ejot kājām. Zaļas, nolietotas darba drēbes, plecos mugursoma ar guļamo paklāju, pie jostas šaujamie, uz abiem viena rācija un zizlis ar ko likt manīt par vēlamo apstāšanos. Saruna ievelkas, jo rācijas otrā galā neko nezina par trijotnes parādīšanos šaipusē, lai arī ar papīriem viss kā nākas. Izrādās, kā jau daudzos dienestos, labā roka nezina, ko kreisā dara. Kad sviedri apžūst, dunduri vairs nekož, tie vispār nav redzami. Bet izskatās, ka tā būs braukšanas pa mežu problēma turpmākajās dienās. I biedriem uzdod jautājumu, vai tā ir tikai Latgalē vai šie velosipēdistu nīdējkukaiņi ir visur, jo iepriekšējos gados nekas tāds netika redzēts.

Kamēr valsts sargi tur savā starpā tiek galā, paiet vismaz pusstunda un saule atkal noslīdējusi zemāk. Vispār jau šie abi vīri laipni un draudzīgi, vien pabrīdina, ka vai nu viņi vai baltkrievi šaus bez brīdinājuma, ja E, K un I līdīs pāri robežai.

Pēc brīža redzami Baltkrievijas robežu apzīmējošie baltie stabi ar karoga krāsu līnijām, tepat aiz grāvja ceļmalā sākas, kā visur saka, Eiropas pēdējā diktatūra. Stārķim, vārnām un bezdelīgām laba dzīve, tie laidelējas iekšā, ārā. Tuvākā apdzīvotā vietā Baltkrievijas pusē saucas Plusi (Плюсы). Savi plusi tur dzīvot noteikti ir, citi – arī tur nedzīvot.

Nonākot uz asfalta, Krāslava liekas jebkuras ķermeņa daļas stiepiena attālumā, lai arī līdz tai desmit kilometru. Vairumā gadījumu ceļš ved uz leju, tāpēc laiks paiet ātri un drīz vien velosipēdi ieripo Krāslavā. Saule jau norietējusi, bet vēl ir gaišs un ceļu pēc veikala apmeklējuma it kā vajadzētu turpināt – plāna izpildei vajag vēl vismaz 20 km. No tilta pār Daugavu redzama patīkama mēroga pilsētas spoguļošanās upē. Vakars jau pilsētu nomierinājis, kaut kur rej suņi, bļaustās atsevišķi vietējie, pa upi aizbrauc motorlaiva, pirms gulētiešanas medībās devies zīriņš.

Pēc veikala minēji saprot, ka ir jau tumšs un braukt tālāk nav nebūtu ne prieka, ne citas jēgas, tāpēc kartē jāatrod kāds lēts viesu nams, lai nav vēl jāķēpājas ar īstās mežmalas meklēšanu tumsā, turklāt aizlienētā videokamera pārsteigusi ar dikti ātru baterijas izlādēšanos. E pirms brauciena nebija lādējis arī telefonu, tā kā lieka rozete komandai nenāktu par skādi.

Viesu nams ar pļaviņu, autobusa izmēra galdu ar soliem, malkas šķūni blakus un vēlīgu saimnieku atrodas. Šodien nomīti ap 80 km, kas, lai arī nav daudz, tomēr piedodami tik vēlam braukšanas sākumam. Katrs izdzēris piecus litrus ūdens, tā vienkārši prasās. Turpmākajās dienās kilometru iztrūkums jāatgūst, skaidrības, vai Ainaži tiks sasniegti, nav, bet par to jādomā citu dienu. Tagad jākurina uguns, jāpaklausās, kā vietējie klaigādami iet uz Daugavu mērcēties un tad jau miers.

Plāns no rītiem celties septiņos puslīdz izdodas, cik nu to iespējams novērtēt pēc vienas dienas. K jau pabijis upē, pārējie uz rīta peldēm vienmēr bijuši slinki. Ierīču uzlāde var izrādīties noderīga, jo šodien priekšā, ieskaitot nakšņošanu, neviena pilsēta visticamāk netrāpīsies, labi, ja otrajā dienas daļā izdosies atrast kādu veikalu. Maršruts plānots samērā tuvu Baltkrievijas robežai, kas nemelojot uzskatāms par tālu nostūri. Tur cilvēki nesatraucas par tādiem nebūtiskiem aprīkojumiem kā telefonsakari, asfalts, iepirkumu grozs, internets. Ja nu kāds no šiem elementiem kaut kur arī parādās, to nozīme šķiet sīka. Izņemot varbūt veikalu.

Uzņemot kursu ārā no pilsētas, E, K un I attopas, ka aizmirsa apskatīt Krāslavas pili. Kaut kas taču, te pirmoreiz nonākot, jāapskatās un jānobildē – kā jau tūristiem pienākas.

Piedruja, kā varētu likties, nav tikai iela Rīgā, kas nosaukta kāda zināmā laika posmā svarīga cilvēka vārdā. Tā ir neliela pilsēta pierobežā, ap 30km no Krāslavas, ko no Baltkrievijas šķir tikai Daugava. Kaimiņvalsts pusē ir pilsēta Druja, kas arī visu izskaidro. Lūk arī iemesls šo vietu apmeklēt, sak, kā tad te ļaudis dzīvo – vai tad aizbraukuši, vai tad nodzērušies, vai tad sēž uz lieveņa un brīnās, vai tad viena valsts uz otru met akmeņus? Nekā tamlīdzīga – kārtējo reizi vieta sakopta, visi kaut ko rosās, braukā ar maziem korejiešu motocikliem, viens uz otru ik pa laikam rājās, veikalā pērk, nevis tikai skatās un tādā garā. Nav arī pirmā reize, kad ciema veikalā ar pilnu jaudu darbojas kondicionieris, kas ļauj sakarsušiem velosipēdistiem atžirgt. Kāds vietējais piedāvā aizbraukt uz viņa aku uzpildīt ūdeni, kas arī tiek izmantots. Pagalmā skan kaut kas no krievu laikmetīgās estrādes, skraida vistas un kaķi. Latviešu valodu joprojām nedzird ārpus pašu trijstūra. No šīs vietas maršruts jau sāk redzami virzīties pa karti uz augšu – gar Latvijas austrumu robežu uz ziemeļiem.

Nākamais atskaites punkts – apdzīvota vieta Indra. Par to neviens no šiem trīs neko nezina, ceļš ved tuvu robežai, līdz ar to vienkārši sanāks pa ceļam. Dienas pelde miestā Vaivodi ir pašā laikā, jo šodien svelme ir tāda pati kā vakar. Līdzi paņemtais pretiedeguma krēms sāk iet uz beigām, to diezgan veiksmīgi mazgā nost sviedri. Turpat netālu divi ciemi – Baltā un Melnā. Neko vairāk par to izcelsmi un nosaukumiem neizdevās noskaidrot, tikai faktu, ka nosaukumi latviskoti no krievu valodas.

Pašā Indrā E, K, I centās nebraukt, galvenais ceļš iet ciemam garām, tur jāšķērso arī dzelzceļš. Tieši tajā brīdī pārbrauktuve ciet – preču vilciens. Turpat piestājis arī kāds vietējais velosipēdists, droši vien dodas uz veikalu, jo ļoti daudz vietu, uz kurieni vietējiem braukt, šeit nav. Kādu nepilnu kilometru pa labi redzama liela, balta, liekas, jauna stacijas ēka. I ir slinkums līdz tai braukt, tomēr viņš ļaujas komandas spiedienam, nav jau tālu. Pie stacijas pāri dzelzceļam iespaidīgs gājēju, velosipēdistu, iespējams, pat kāda mazauto tilts metāla konstrukcijās. Šo staciju ierēdņi uztvēruši nopietni, liekas, tā ir pirmā pietura, pa šīm sliedēm iebraucot Latvijā, tāpēc viņiem tā sanācis. Uz tilta augsts nožogojums pret ceļot uz cisternām gribētājiem. Nākamā vilciena mašīnists, ieraugot uz tilta trīs cilvēkus kaut ko fotografējam, parāda vidējo pirkstu. Būtu jaunieši rādījuši kaut ko pretī, iespējams, būtu iespēja parunāties ar baltkrievu dzelzceļa darbinieku, jo vilciens pirms iepriekš slēgtās pārbrauktuves apstājas. Šoreiz izdevība palaista garām.

No Baltkrievijas robežas ceļš tagad iet dažus kilometrus atstatus. Jābrauc caur Skukiem un Robežniekiem, tad tas atkal pieies pie pašās kaimiņvalsts. Te jau sācies reljefs, kas liek I ik pa laikam atpalikt, toties ainava ar kalniem un ezeriem kā kārtīgās ainavās ar kalniem un ezeriem. Ceļmalā veci kapi – kalnā, ar skatu uz Nauļānu ezeru lejā. E ierunājas, ka šis ir kapu kalniņš, kādā pats labprāt, pienākot laikam, atdusētos. Noteikti nav tā sliktākā vieta no telpiski – ainaviskā viedokļa.

Uz brīdi ceļš atkal pielokās pavisam tuvu Baltkrievija, bet tikai uz pāris līkumiem, tad atkal atvirzās nost un ved uz virkni dažādu nomaļu ciemu – Apaļi, Lukšova, Neikšāni, Ķepova utt. Mežos atkal uzbrūk dunduri, tie atgādina par vakariņām un nākamajām brokastīm nepieciešamo veikalu. Diena ir otrajā pusē, izskatās, Neikšānos veikals varētu būt, jo karte saka, ka tur esot pasts. Protams, šīs abas funkcijas nav nekādā veidā tipoloģiski saistītas, tomēr tādā ciemā tā pat varētu būt viena un tā pati ēka vai telpa.

Porečje ir ciems, kur svētdienas vakarā dzīvība nav pārāk manāma. Neikšānos veikala nebija, tāpēc uz to nākas cerēt šeit – 13 km tālāk. Tiktāl šodien nobraukta vakardienas tiesa – ap 85 km, kādus 40 vēl vajadzētu, lai nebūtu jāsāk domāt par plānu maiņu. Veikals strādājis līdz pulksten četriem, tagad kādi pieci. Turpat uz motorollera sēž kāds jaunietis un skatās uz ceļiniekiem. Viņš saka, ka šodien šeit neviens veikals vairs nestrādās, bet zina, kur ciemā ir aka, kur kārtējo reizi uzpildīt ūdeni. Tā ir kādas hruščovkas pagalmā, uz kurieni tad E, K un I arī nokļūst, motorollera eskortēti. No mājas iznāk notetovējies krievs, tā ap trīsdesmit pieci, varētu būt sēdējis, varbūt sēdēs. Bez prasīšanas stāsta, kur te netālu varot nopeldēties, daudzi šitādi nezinātāji ar riteņiem pabraucot garām. No intonācijas var saprast, ka šaipusē peldi ezerā neizmanto tikai idioti. 10 km tālākajā Šķaunē esot veikals, bet tas svētdienās strādājot līdz septiņiem. Skaidrs, ka pa pusotru stundu līdz turienei tikt nebūs iespējams, tāpēc jāsamierinās ar domu, ka vakariņās un brokastīs jāpārtiek no tā, kas vēl atlicis.

Pie Šķaunes ceļš atkal pieiet pie pašas Baltkrievijas robežas un nav nekāds pārsteigums, ka miestā atkal apstāties liek zaļajās drānās tērptie robežas vaktētāji. Tāpat kā iepriekšējie arī šie draudzīgi un sirsnīgi – vaicā par ceļojumu, no kurienes vispār un tādā garā. Saka, lai aizbraucot līdz Draudzības kurgānam – Latvijas, Baltkrievijas un Krievijas robežu satekpunktam. Šo vietu jau iepriekš E, K, I ir noskatījuši, vien atlika noskaidrot, vai tur var/ drīkst piebraukt un kas tur ir ko redzēt. Ieraudzījuši pierobežas atļaujas, sargi saka, ka droši varot braukt, tikai nekādā gadījumā nelīst aiz dzeltenajām lentām (valstu robeža), tad šaus. Un sods esot 250 lati. Gan jau tikai biedē, jo nesen bija dzirdēts par neuzmanīgu sēņotāju, kam bija jāšķiras no 50 latiem.

Robežsargs pavēsta, ka Šķaunes veikals strādā līdz deviņiem. Tas viens esot ciet, bet tas tur blakus – vaļā. Tad jau tomēr būs kas jauns, ko ēst. Blakus veikalam kaut kāds memoriāls ar betona cilvēku tēliem. E un K tā kara tēma tuvāka, viņi velta iekoptajam stūrim vairāk laika, kamēr I nākas runāt ar pamatīgā reibumā nokļuvušu onkuli, kurš gaužas par to, ka viņam ir simt rubļu, bet par tiem nevarot šajā veikalā nopirkt cigaretes. Iespēja rubļus samainīt pret viņam vajadzīgajiem latiem un santīmiem I nelikās pārāk izdevīgs darījums, tāpēc nācās vien atteikt.

Veikals patiesībā ir kaut kas vairāk, nekā tikai veikals. Tā vienā galā ir bārs, kura plauktā eksponēta viena 2 litruRubeņa pudele un daži stiprie. Izlejamā alus šajos krānos neesot jau pāris gadus, kā paskaidroja pārdevēja. Letei turpinoties, sākas pārtikas veikals ar pirmās nepieciešamības un dažu papildus iegribu pārtikas precēm. Tālāk var dabūt dažādas lietas – no krūšturiem līdz līmei. Bāra galā sēž divi dzērāji – viens no tiem tas pats, kurš mēģināja ar I noslēgt rubļu darījumu. Laikam draugs uzsauc. Vēlāk viņš lūdz E nopirkt tam šņabi, esot pieci lati tomēr – jo sieva, kas strādā blakus veikalā, krodziniecei neļauj vecajam vairs liet. Šodien nav viņa veiksmīgo darījumu diena un tiek saņemts kārtējais atteikums.

Draudzības kurgāns ir vesels memoriāls ansamblis. Uzbērumā guļus iedziļināti trīs granīta bluķi ledusskapja lielumā, katrs no tiem savas valsts virzienā. Bluķi norāda uz trīs koku alejām – uz Krieviju kļavas, uz Baltkrieviju bērzi, uz Latviju liepas. Turpat blakus iztītas dzeltenās lentas, kas brīdina, ka nekāds es nepamanīju stabiņus nelīdzēs. Savādi, bet Krievijas robežstabu neredz. Baltkrievijas pusē robežsargi kurina uguni, smejas un pikniko, par velotrijotni neliekoties ne zinis. Rimušies arī dunduri, kam, nez kāpēc, asinis interesē tikai, kamēr ādu klāj sviedri.

Jau krēsla, tāpēc jādomā, kur palikt. Septiņus, astoņus kilometrus attālāk ir Pintu ezers, kam kartē iezīmēts pieejam ceļš bez mājām pie tā. Varētu būt laba nakšņošanas vieta – ceļa galā pie ezera, iespējams, ir peldvieta. Dīvaini, bet tieši tā arī izrādās, pat vēl labāk – ceļš, kas pieiet ezeram kādu kilometru vai vairāk no galvenā ved uz leju, tas ļauj dienas galapunktā nonākt zibenīgā ātrumā. Pie ezera galds ar soliem, ugunskura vietu, pludmali. Naktī uz pirmdienu gan jau arī vietējie te nebrauks ālēties.

Šajā vietā vienīgi pašvaki ar malku. Smīkņājot jau rodas idejas par liekā sola dedzināšanu, bet nekas cits neatliek, kā brist divmetrīgajā zālē un krūmos meklēt kaut ko piedienīgāku. I gabalu tālāk, pļavā, atrod vecu un salauztu tādu pašu solu, kā tur, pie galda. Diez vai pastāv iespēja, ka tas garajā zālē ievilkts vēlākas restaurācijas nolūkos, tāpēc top skaidrs, kas šovakar tiks izjaukts un dedzināts.

Svētdienas brauciens bijis nedaudz virs 120 km. Tas vismaz situāciju nepadara satraucošu, lai gan E netic, ka visus 650 km līdz Ainažiem izdosies nobraukt līdz piektdienas pusdienlaikam.

Ezers vakara vannas vietā, ūdens silts kā tikko šauta robežpārkāpēja sirds. Uzkodās Raivja Dzintara nīstās ķirbju sēklas, galvenajā ēdienā plastmasas bundžu zupa. Atmiņā ataust, ka desu tai klāt likt nedrīkst – kādā no iepriekšējiem braucieniem tā izrādījās kļūda. Nekāda ilgā vakarēšana nenotiek, miegs uzmācas ātri, rīt 120 km ir nepieciešamais minimums.

Trešās dienas sākumā ripo ļoti labi. Reljefs manāms, bet daudz arī uz leju. No iepriekšējo dienu karstuma nekas daudz nav atlicis, ir daļēji apmācies. Šodien derētu tikt vismaz līdz Baltinavai. Tagad ar vienu aci jāmeklē kādas mājas, kur atkal uzpildīt ūdeni, lai gan šādā dienā noteikti netiks patērēti 5 litri dienā katram, kā iepriekš. Pārsteidzošā kārtā māju saimnieks labi runā latviski. Pa pagalmu lodā mazs, melns, pūkains kaķēns, kamēr ledainais ūdens lēnām pilda tukšos traukus.

Netālu no Pasienes ir Latvijas tālākais austrumu punkts. Tam var piekļūt, braucot stāvā kalnā no galvenā ceļa. Jau pa gabalu redzams milzīgs metāla robežsargu tornis. Klātienē izrādās, tam ir individuāls dizains – trīs pamata balsti, no kuriem viens slīps, radot ilūziju, ka šķībs ir viss tornis. Bet izskatās labi, pat negaidīti tādām būvēm. No kalna redzama netverama ainava, tālāk lejā arī Pasienes katoļu baznīcas torņi. Parādās vējš un netālu jau zibeņo. Tumšie mākoņi nāk par labu fotogrāfijām, bet, tiem tuvojoties, jāsāk domāt, zem kā palīst, ja nu dikti līst. Ka nesalīst.

Nepaiet ne kilometrs, kad tā arī notiek. Šī ir pirmā reize septiņos gados, kad pa ceļam uznāk lietus. Tagad jāzaudē laiks, kamēr tas pāriet, izskatās, būs īslaicīgs. Zem koka gan pārāk nemērcē, tāpēc tur kādu pusstundu var uzkavēties, pēc tam jāturpina ceļš uz Terehovu apskatīties smago rindas.

Nedaudz turpina līņāt, bet jāturpina ceļš. Terehovā atkal apstādina robežsargi. Redzot dažāda dzimuma vienas sugas putnus, tos parasti sauc par pāri, šoreiz jāpaliek vienkārši pie džeks un dāma. Neinteresanti, bet standarta procedūru ar papīru pārbaudi un interviju veic tikai viņš, lai gan spars izlēkt no džipa abiem bija vienlīdzīgi iedvesmojošs.

Kravas auto rinda nav liela – kāds kilometrs, varbūt nedaudz vairāk. Toties līdz Zilupes pagriezienam notikuši vērienīgi ceļu būvdarbi, kas tagad šoferiem ļaus garlaikoties uz jauna un plata asfalta. Pati Zilupe sakopta – ielas tīras, dobes plaukst griezdamās, zāle nopļauta, cilvēki kursē, kā jau pirmdienai pienākas, lai cik tā nebūtu kādam grūta. Kam grūta, tas droši vien nekursē. E, K, I plāns šeit paēst pusdienas un atkal palādēt ierīces. Kafejnīca neliela, ar zilu, vājas kvalitātes biezpienapmetumu. Vējtverī smird pēc turpat blakus esošās tualetes, bet ēdamzālē viss normāli, ne ar ko atmiņā nepaliekošs interjers, jācilā bildes, lai atcerētos. Arī šeit bufetniecei grūtības ar latviešu valodu, bet pie tā jau ir pierasts un nekādu sašutumu šī īpatnība neizsauc.

Aiz Zilupes turpmākie vismaz 25 km pa mežu. Šajā galā ļoti daudz pamestu māju. Dažas kalpo par apskates objektiem, var aptuveni novērtēt, kā cilvēki dzīvojuši. Citas mājas savulaik bijušas turīgiem ļaudīm – par to liecina gan arhitektūra, gan interjera elementi, ko tagad lēni rij postaža. Kur mājas nav pamestas, katrs audzē savu nelielo vagu paša vajadzībām, blakus palaidis vienīgo govi. Pat suņi šeit šķiet garlaikoti. Toties šejienes cilvēkiem netrūkst miera, tas te ir bezgalīgs. Ja tu nekur nesteidzies, tu nesvīsti; ja tu nesvīsti, tev nekož dunduri, kā E, K un I.

Ceļš atkal pietuvojas Krievijas robežai pie Krīvandas purva. Pie tilta pār Zilupi laidelējas pelēkās dzilnas, citādi mežā, kā jau vasaras otrā pusē, klusums. Tālāk jādodas līdz Līdumniekiem, iespējams, izdosies ielūkoties kartē atzīmētajā kara muzejā. Šajā posmā joprojām lielākā daļa māju pamestas.

Līdumniekos, meklējot muzeju, K pamanās pārdurt kameru, paiet kādas piecpadsmit minūtes, to labojot. Muzejs tā arī neatrodas, diez vai to pagalmu, kur savilktas visādas sarūsējušas lauksaimniecības tehnikas paliekas, var saukt par ekspozīciju, tāpēc jādodas tālāk dziļos, vienmuļos mežos, kur no cilvēkiem atkal ne vēsts.

Pirms Goliševas pa Latvijas – Krievijas robežu tek upe Ludza. Šeit parādās pirmie normāla izmēra labības lauki. Redzams atkal robežsargu tornis – tāds pats kā iepriekš apmeklētajā tālākajā austrumu punktā, tātad tas ir tipveida risinājums, pacentušies cilvēki. Pēcpusdienas saulē labības lauki un attālās mājas izskatās pavisam krāšņi, I piestāj uzņemt kādu bildi, kamēr E un K to nemana un drīz jau ir tālu priekšā. Vienatnē, aiz muguras braucot, labāk var redzēt, kā visa ainava mainās, vieglāk saskatīt dažādus sīkumus un aizdomāties par visādām dzīves muļķībām.

Goliševā senāk bijis robežpārejas punkts. Šobrīd ēka vienkārši ir robežsargu postenis, ceļš uz robežas, izskatās, norakts, tomēr visa infrastruktūra izskatās saglabāta – paceļamās barjeras, būdas ar lodziņiem, autostāvvietas utt. Robežsargi te var spēlēties robežsargos.

Tuvojoties Malnavai, tuvojas arī vakars. Virs laukiem laidelējas ūbeles. Te jau labības lauki daudz lielākā apjomā, dzīvība arī šķiet manāmāka. Izskatās, ka līdz pašai Baltinavai būs asfalts, tāpēc palielinājies braukšanas (mīšanas?) ātrums. K iepriekš bijis Malnavā, tāpēc zina, kur pārējiem parādīt muižu. Vispār Latgalē arī kultūrvēsturiski vērtīgu ēku bendētāji nesnauž – barokālajai Malnavas muižai visi logi nomainīti uz plastmasas, arī fasādes jaunās krāsas izskatās pēc improvizācijas. Turpat netālu, parkā, betona bunkurs, kur, kā nostāsti baumo, esot viesojies Hitlers – vienkāršs, zemes virspusē daļēji izlīdis klucis, kurā nevar iekļūt. Dīvaini, ka sen jau nav aprakstīts ar visādiem maša ja ķebja ļubļu.

Kārsavā beidzot labi dzird latviešu valodu. Šķiet, šis ir pirmais veikals un vispār apdzīvota vieta trīs dienu garumā, kur cilvēki savstarpēji sarunājas latviski. Sarunu uzsāk divi citi velotūristi – vīrs ar sievu. Vīrs padomju laikos pat bijis velosporta meistars. Tagad abi ceļo, kur acis rāda, neiespringstot par dienā nobrauktajiem kilometriem, baudot ainavu, runājoties ar cilvēkiem un neatsaka, ja kāds aicina palikt pagalmā visu dienu un arī nākamo nakti. Abi pauž ticību trijotnes nospraustajam mērķim pa Ainažiem. Pēc figūras izskatoties, ka tas viņiem ir izdarāms.

Aiz Kārsavas kartē iezīmēts asfalts, bet dabā tas tur tikai top – segums te ir plašs šķembu lauks, kas pietiekami sablīvējies, lai pa to būtu viegli pārvietoties. Satiktais velopāris, kas brauc no ziemeļiem, kaut ko pārspīlēja, sakot, ka te būs grūti braukt, liela trepe un tamlīdzīgi. Bet visumā jauki cilvēki. Atkal ceļa malā glītais metāla robežsargu tornis, tepat 200 – 300 metrus pa labi jau atkal Krievija. Viņiem gan tie torņi tādi vārgulīgi – veci, zemi, knapi ieraugāmi. No vienas valsts otrā ielido un izlido stārķis, var redzēt, tam Krievijas pusē ligzda ar stārķēniem. Krēsla savilkusies.

E, K, I pirms Baltinavas, šosejas malā, noskatījuši Puncuļovas ezeru naktsmītnei. Arī satiktie ceļotāji apstiprinājuši, ka tā vieta ir labiekārtota un piemērota. Sākumā, kautrīgi ielienot pļavā ezera vienā pusē, nākas domas mainīt, jo otrā krastā nesen uzcelta koka estrāde ar skaidu jumtu. Ezeram pāri peldoša laipa, pie estrādes grils, soli, deju grīda, liela nojume, tualete, atkritumu urna, vārdu sakot, labākais bezmaksas kūrorts, kādā jebkad palikts visu šo gadu laikā. Satiktais vietējais pikapā saka, tur droši varot palikt, vien elektrību nevarot pieslēgt, jo tad tā laterna degs visu nakti. Vieta pieder kādam lielsaimniekam, kas šo vietu iekārtojis vietējo izklaidēm.

Telts tātad šonakt nav jāceļ, malka arī turpat. Šodien nomīti nedaudz zem 130 km, kopā kādi 330. E joprojām netic, ka līdz Ainažiem līdz ceturtdienas vakaram būs iespējams nokļūt – gan par to, gan citiem sīkumiem ar I nedaudz pakasās kā tādas vecenes. Lai nu kā, rīt jāpabeidz Krievijas robeža un jātiek kaut kur virs Alūksnes.

Rīts atnāk saulains un vēss. Arī tas nav īsti pa prātam, nevar saprast, vai nebūs jāvelk mugurā kādas papildus lupatas. Iesildoties E un K uz lepnās deju grīdas uzgriež improvizētu polku, kamēr I ritmā plaudē. Skatītāju solos vientuļi sēž kamera, kas notiekošo ieraksta video. Tik aprīkotas ceļmalas naktsvietas, visticamāk, vairs neatrast, tāpēc šīs priekšrocības jāizlieto, cik iespējams.

Uz ceļa guļ nobraukta cielava. Saulē ir gana silts, bet ne karsts, nākamajiem 20 km jāpaiet ātri, jo cietais segums. Baltinavā ceļinieki nepiestāj, pusdienu, veikala un lādēšanās pauze paredzēta 35 km attālajā Viļakā. Pa ceļam vēl viens iespaidīgs kapu kalniņš, neapskaužami tur sniegā vai lietū zārku nest – piekļūstamais ceļš no māla un augstumu starpība kādi 20 metri. No augšas atklājas ainava, kur sajaucas labības lauki, koku un krūmu puduri, līkumota šoseja, redzamas tālumā esošās viensētas un mežmalas.

Šeit atkal dažādi interesanti apdzīvotu vietu un sādžu nosaukumi – Čudarīne, Ķēvesdruva, Čilipīne, Masandrovka utt. Šķilbanos atkal sākas grants, bet satraukumu tas nerada – lielākoties tomēr šie ceļi ar velosipēdu braucami bez lamāšanās par to stāvokli. Robežsargi atkal parūpējušies par lepnu štābu, kam garām pārsimts metrus pat uzklāts asfalts. Pretī, pa ceļa nomali tuvojas pajūgs. Saimnieks, pieskaņojoties baltajam zirgam, uzvilcis tādas pašas krāsas mici – ja nu pilsētā viens otru pazaudē, tad vieglāk atrast, kurš kam saimnieks un kurš kam zirgs, par ko, iespējams, abiem gan viedoklis atšķiras.

Tikmēr jauns vārds Latgales ainavas elementu sarakstā – cūku pupas. Un ne jau tur kaut kāda piemājas dobe, bet vesels lauks, kam lāga neredz galu. I jau redz sevi turpmākās desmit minūtes ar tām mielojamies, kamēr E un K sevišķu sajūsmu neizrāda un drīzāk gaida, kad pirmais beigs plosīt vēl līdz galam nenogatavojušās pākstis.

Viļaka atkal liks vilties Latgales depresīvā tēla veidotājiem. Viss atkal ir uzkrītoši sakopts, grandioza, saules apspīdēta katoļu baznīca, atrodas arī ēdnīca, kas lielā cieņā apkārtnes proletariātam, zeltītos toņos mirdz karavīra piemineklis, parkā bļaustās dzeņi. Ēdnīca ierīkota vienā telpā ar veikalu. Šīs funkcijas savstarpēji nodala plauktu rinda, kam pa vienu galu tad arī var izspraukties uz nepieciešamo zonu. Aptiekā palikusi pēdējā pudele pretiedeguma krēma, kas nozīmē, ka ļaudis šeit arī aktīvi sauļojas.

10 km aiz Borisovas sākas garš taisnu meža ceļu posms, ko ik pa laikam izrobo kāds apdzīvotas vietas tuvums vai nejaušs klajums. Uz ceļa atkal notriekts putns – brūnā čakste. Skaidrs, ka šeit būs vienmuļa braukšana bez izredzēm ko interesantu apskatīt. Turpmākos 100 km praktiski bez civilizācijas, asfaltiem, automašīnām, veikaliem. Līdz Gomastiem tas vēl ir līkumots un interesants pats par sevi, bet tālāk taisni posmi, kam lāga neredz galu. Izskatās, ka šeit pat robežsargi nav braukājuši, pakaļ lido vien ēdelīgie riteņnieku nīdēji – dunduri. Lai arī šī ir ierobežotas pieejamības zona, dažus simtus metru pa labi no ceļa ezers, kam blakus kartē norādīts kempings vai kaut kas uz to pusi. E, K un I intereses pēc, lai vismaz kaut kas būtu, ko apskatīties, iebāž tur degunu. Nekā īpaša, kā gaidīts, tur nav, glīts ezers, skrajš priežu mežs ar viršiem, kur potītes pakutināt. Pie miera iet vēl stingri pa agru, tāpēc vieta atkal jāpamet.

Vispār reljefa šajā posmā nekāda, ceļš ar lieliem akmeņiem, vienā no taisnajiem gabaliem galā redzams robežsargu vagoniņš, bet maršruts liek nedaudz pirms tā nogriezties. Tā kā šeit ir diezgan garlaicīgi, pedāļi tiek griezti ātrumā, kam daudz ātrāk jāpietuvina šī posma beigas – zem 25 km/h nenokrītas ne uz brīdi. Kādā krustojumā vienaldzīgi garām pabrauc mežinieku pikaps, krūmos ritmiski atskan kāda sīkputna sauciens. Kamēr I atceras, kas tas par putnu, pietiek laika pasmiet, ka robežsargiem čīkstot šūpoles. Gabalu tālāk no ceļmalas grāvja izceļas mežirbe, vēl daži kilometri līdz mežos ieskautā ceļa beigām. Pa kreisi paliek Pededze, jāmet loks tai pa augšu, tuvāk robežai caur tādām vietām kā Zvaneri, Jaseņeci, Orlīši.

Orlīšos kungi apstājas, lai izpētītu, kur tālāk braukt, ir vēla pēcpusdiena, jāpiemet iespējamās nakšņošanas vietas. Šodien nobraukti virs 100 km un viens no variantiem ir Veclaicenes ezers netālu no Bārdaskroga, līdz kuram būtu jānomiņ kādi 40 vai vairāk kilometri, bet, protams, nav zināms, kā tur ar normālu piekļūšanu un apmešanos. Piebrauc robežsargi, laikam būs kārtīgi izšūpojušies un nu jāskatās, kas tie par miera traucētājiem tur garām pie baltā vagoniņa pabraukuši. Šī jau ceturtā reize, kad viņi pārbauda dokumentus. Vēl, drošības pēc, noprasa: „Jums kartes ir, ja? Jūs taču mākat tās lasīt?” – tas, pēc zaļo vīru aizbraukšanas, dod trijniekam iespēju šos nedaudz apsmiet.

Lai nu kā, ir vieta, kas šodien vēl jāapciemo – Latvijas, Krievijas un Igaunijas robežu satikšanās punkts, kas nozīmē Krievijas pierobežas beigas. Kādu laiku atpakaļ beigusies arī Latgale. Izbraucot tai cauri, acu priekšā mainās viss – cilvēki, valoda, sadzīve, kultūra, daba, ainava. Un galvenais – gandrīz viss pretēji daudzu nejēgu paustajiem apgalvojumiem.

Triju valstu sadurvietā par tās nozīmību vēsta oranža zīme „Stāt! Valsts robeža” ar pretim vērstu delnas zīmējumu. Blakus atkal balts vagons un Ņiva. Nevienas citas radības gan šeit nemana, laikam mašīnu nolikuši lai iespējamie robežpārkāpēji domātu, ka tūlīt norausies vai arī vienkārši atrodas apgaitā, lai pārkāpējiem pa muguru sadotu jau laicīgāk. Vakars vēss, jādodas prom. Enerģijai prasās rīt cepumus un šokolādi. Pēc apmēram 20 km ir vieta Blekteskalns, kur ceļa malā uzrādās ezeriņš. Iespējams, tur arī jāliekas mierā, jo līdz Veclaicenes ezeram var nākties braukt jau pa tumsu. Līdz saulrietam vēl nav nācies pabeigt dienas posmu un šodien arī tas, visticamāk, nenotiks.

Blekteskalna ezeriņš diez ko aicinošs nav. Pie tā divas mājas, vieta diezgan atklāta, it kā jāiet prasīt, vai tur drīkst palikt, bet nav skaidrības, uz kuru no mājām. Tik laba šī vieta nav, lai kavētu laiku ar lieku pļāpāšanu, tāpēc E, K un I vienojas doties uz 10 km attālo Hino ezeru Igaunijā – tas ir pietiekami liels, kādai iekoptai peldvietai tur jāatrodas. Līdz ar to tiek mainīta sākotnējā iecere pirmoreiz Igaunijā iebraukt tikai no Apes nākamajā dienā.

Reljefs šajā galā samērā izteikts – daudz kur rāpties, daudz – kur atpūsties, lejā ripojot. Igauņu tante iznākusi žogmalā pa telefonu parunāt, laikam te labāka zona. Padod riteņbraucējiem tere un turpina sarunu. Pirms Hino ezera top jauns ātruma rekords – nedaudz zem 60 km/h. Pats ezers no ceļa gan nekādas zeltainās pludmales neuzrāda, krasti pa gabalu izskatās diezgan aizauguši. K pamana iebrauktas pēdas uz otru pusi mežā. Izrādās tur vēl viens ezers, kur laikam tikai makšķernieki piestaigā. Ugunskura vieta ierīkota, bluķi, uz kā atsēsties, arī. Pat šaura sprauga, kur iekļūt ezerā, ar tīkamu smilts pamatni. Turpat arī mēness spoguļojas; pretējā krastā krēslā ieslēpusies māja, diez vai tur visi guļ, drīzāk nav uz vietas.

Šodien kritis dienā nobraukto kilometru rekords, tagad tas ir nedaudz virs 140. Izredzes līdz ceturtdienas vakaram paspēt uz Ainažiem saglabājas diezgan labas. Vienīgi izskatās, ka plānotie 650 km būs pārāk optimistisks lielums, jo sākotnējā maršrutā neparedzēti gadījumi un nobīdes netiek rēķināti.

Ūdens ezerā tik silts, ka varētu tur palikt gulēt, ja cilvēkam ķermenī būtu ierīkota atbilstoša sistēma šādas idejas realizācijai. I no meža atkal savilcis par daudz malkas, no kājas tikai tagad nolasīta pirmā ērce. Netālu notiek vietējo dzīres, tikmēr E, K, I pirms miega paklausās dziesmu par brīnišķīgo zirgu, kas nolaizot garšo pēc rozīnēm (te prasās atsauce, bet labāk nevajag).

Krietni pirms modinātāja pa telti grabina lietus. Līdz septiņiem vēl stunda, jācer, līdz tam pāries. Šajā gadalaikā tam vajadzētu būt īslaicīgam, tomēr neviens no telts ārā nelien, lai meklētu lietus mākoņa malas.

Līst arī vēl astoņos un neizskatās, ka gaidāmas labas ziņas. Brokastis līdz ar to teltī. Nobraukt ar riteni nākamos 130 km gan teltī nevarēs, būs vien jālien vienā brīdī ārā. E un K velosomās atstātās drēbes un citas mantas slapjas. K arī jādomā, kā izžāvēt naudu un citus papīrus.

No nometnes izdodas izkustēties vēlu – ja līs daudz, tas nepalīdzēs īstenoties plāniem. Caur Misso pilsētu jādodas atkal uz 13 km pa šoseju attālo Latviju, kur Apē klāt būs pusdienlaiks. Līdz robežai braukšana ne pārāk patīkama, līst stipri, vēss vējš, bet uz priekšu jātiek. Garām skrienošie tālbraucēji visu slikto vēl pastiprina. Tomēr nav tur daudz, ko čīkstēt – tādai reizei bija jāpienāk, un ir arī pēdējais laiks, jo šis ir pēdējais posms, kas šiem ļaudīm jānobrauc apkārt Latvijai, lai aplis būtu noslēgts (K savam trūkstošajam posmam Liepāja – Roja sola drīzumā pieķerties).

Uz valstu robežas vismaz kārtīga nojume, zem kā pastāvēt un nolamāt laikapstākļus. Tas, protams, nepalīdz un, tikko velosipēdisti pametuši nojumi, sākt līt vēl vairāk. Šis ir laiks, kad nekas netiek apskatīts, nekas netiek bildēts, arī sarunas nekādas lāga nenotiek – visi slapjām kājām brauc un gaida, kad tas viss no debesīm būs nokritis.

Netālu no Apes pārstāj līt. Taisnāk pilsētā iebraukt pa grants ceļu, labi, ka tas posms īss – pilns ar peļķēm, riteņi, kedas, muguras vidus kļūst dubļaini. Pretī brauc motociklistu rinda, izskatās arī ceļotāji – apkrāvušies somām. Apmainījušies ar labu vēlošiem rokas mājieniem, aiz līkuma jau var redzēt pilsētu.

Kāds vietējais stāsta, ka nezina, kur Apē var paēst, bet vispār tur, uz to pusi pie autoostas, esot krodziņš, kas gan nez vai ir vaļā. No pelēkajiem, nelāgajiem jau paspraukusies saule, kas ļauj pirmos lupatu žāvēšanas darbus veikt turpat pie kroga durvīm, kamēr zupa un otrais tiek nogādāts tur, kur tam jātop nogādātam. Šī miniatūrā guļbūves ēka laikam ir vienīgā ēdamvieta pilsētā, jo pie blakus galdiem pusdieno dažādu amatu vietējie. Jūras tālums līdzējis šai vietai izvairīties no zvejnieku tīklu motīva interjera dekorācijās, tomēr virves un tajās sietie mezgli izmantoti gana daudz. Pie sienas liels rāmis ar ģimenes vai citu smaidīgu ļaužu fotogrāfijām, apgaismojums tumšs un mājīgs, no pudeļu formas lampu apakšām ārā spraucas ekonomisko spuldžu līkumotie gali.

Izbraucot no Apes, E uzbļauj pa priekšu braucošajam I, lai brauc atpakaļ, ar galvu pamezdams pa labi no ceļa. I it kā neko ievērības vērtu ceļa malā nemanīja, bet jāaizbrauc apskatīties. Izrādās, E un K pamanījuši no mugurpuses strauji tuvojamies lietus sienu. Ievērības vērts šajā situācijā izrādījās pamests šķūnis, kas kalpoja par pajumti, kamēr pāriet lietusgāze.

Nonākuši pie krustojuma ar dīvainām norādēm, ceļinieki saprot, ka aizbraukuši uz neīsto pusi. Pleskavas šosejas vietā vajadzēja Igaunijas robežu, uz kuras norādi viņi it kā arī sekoja. Izrādās, tur bija vēl jānogriežas pa labi. Liels līkums nav sanācis, tā kā drīz atkal viss nostājas savās vietās. Caur 10 km attālo Moniste pa Igauniju jādodas uz Valgu un tad vēl kādi 30 pa pašu zemi līdz vismaz Ērģemei vai Naukšēniem. Tā kā lietus atstājis iespaidu uz nobraukto attālumu laikā, tad labi, ka šodien maršruts iekrīt 90% pa cieto segumu.

Iebraucot Igaunijā glīti Vaidavas krasti. Pār upi kustīgs koka tilts. Upē līmenis zems, krasti dubļaini, bet izskatās labi. Šī valsts atšķiras pat pierobežā, tikai grūti pateikt, tieši ar ko.

Monistē atkal sāk gāzt. I dažus kilometrus iepriekš atteicis spidometrs un tagad jāpaļaujas uz E rādījumiem. Lietus ir īslaicīgs, vēl kādi kilometri 40 līdz Valgai. Pa ceļam I izdevies pazaudēt velocimdu, kas bija, acīmredzot pavirši, piestiprināts virs somām žāvēties. Šī ir lieta, kas tiek nozaudēta bieži, gandrīz katru sezonu I tiek pie jauniem.

Igauņu ciems pēc igauņu ciema un pēdējos 10 km, pirms Valgas, ceļš iet gar pašu robežu ar Latviju. Pāri grāvim pa kreisi rēgojas robežstabi un tie stārķi jau sēž Latvijā. Nekas īpašs, bet pieminēt jau var. E un K uz riteņa stūres sakarinājuši žāvēties apakšbikses un citas drēbes, laiku pa laikam tās pamainot. Ceļmalā pa labi kapi, izrādās arī tie ir Latvijā, par ko liecina plāksne ar nosaukumu attiecīgajā valodā, bet piekļūšana tiem no Igaunijas puses.

Valgā visi trīs nokļūst vēlā pēcpusdienā. Veikals tomēr tiks meklēts Valkā. Uz robežas saglabāta koka būda bez durvīm, kur savulaik acīmredzot robežsargs patvērās no nokrišņiem. Pa nopietnu posteni to nosaukt nevar ne šodien, ne laikos, kad tur viss darbojās. Bet nu labi, ka visas pagātnes liecības nav aizvāktas.

Saulei rietot, E, K, I dodas uz Ērģemes pusi. Aizmugurē paliek liels balts mēness. K un I ir domstarpības par to, vai tas jau ir pilns vai nav. Tā arī I netop skaidrs, kur K tur redz vēl nenoslēgtu maliņu. Vismaz ir, par ko parunāt. Ērģemē uz kartes norādīts viesu nams. It kā 15 km tālāk, dziļā mežā ir viens ezers ar pamestām mājām pie tā, bet atkal nav skaidrības, kā tur ar palikšanu, vēl ņemot vērā, ka, nokļūstot līdz tam, būs jau pavisam tumšs. Satiktās padsmitgadnieces smaidīdamas izstāsta, ka uz viesu namu jārauc cauri ciemam un tad labajā pusē būšot liela balta māja redzama, kas arī ir tas viesu nams.

Ērģeme tūlīt beidzas, bet no baltās mājas ne vēsts. Jāiebrauc atpakaļ ciemā pa blakus ceļu, varbūt tur atradīsies. Uz ceļa izskrien suns. Tā asinskāre aprobežojas vien ar histērisku riešanu. Ja ne viesu māja, tad vismaz pilsdrupas šeit var komplektā ar mēnesi nobildēt. K vēlreiz vaicā audi sēdošiem jauniešiem par mistisko balto māju. Jā, jā, turpat uz priekšu vien esot, jāturas ceļā pa labi, garām nepalaidīšot.

Pie ceļazīmes, kas liecina par Ērģemes beigām tiešām iet ceļš pa labi. Pēc kartes neticas, ka tur jābrauc. No ciema puses tuvojas večuks ar riteni. Nu jāprasa vēlreiz. Vīrs laipns un runīgs: „Viesu nams? Jūs noteikti domājat Ausmas.” Pat pēc vairākkārtējiem paldies jau kuru reizi turpina stāstīt, ka neesot tālu, jāpabrauc vien septiņi, astoņi kilometri uz priekšu un tur arī būs labajā pusē. Nu, lūk – prasīt ceļu, neuzprasot attālumu, izskatās, ir kļūda. Izdodas sazvanīt arī namsaimnieci. Pa pieciem latiem varot palikt bez bēdu.

Virs laukiem savelkas migla, norietējusī saule mākoņus pielējusi ar zili sarkano. Vientuļš stārķis vēl iznācis vakariņās uz kādu treknu vardi. Visur sisina. Pirms Omuļiem ir mazapdzīvota vieta Staļi, kas tad arī ir īstā viesu nama Ausmas atrašanās vieta. Savulaik tas bijis alus brūzis – liela, kā jau reklamēts, balta ķieģeļu ēka, metru biezām sienām. Pretī basām kājām uz betona lieveņa iznāk Ilze. Dāma runīga un laipna, bet uz nerviem nekrīt. Ierāda ceļotājiem istabu, kur katram sanāk pa trim divstāvu gultām. Tagad arī iespēja izžāvēt slapjās kedas, telti, drēbes. Duša nav redzēta piecas dienas, turklāt saimniece aicina uz kartupeļu biezeni ar gaileņu mērci, esot padaudz sanācis. Tā nu viņa ar vīru te dzīvo, vispār nāk no Latgales. Ilze savulaik strādājusi kantora darbu, bet tagad atradusi ko sirdij tuvāku, rīkojot šeit bērnu nometnes un nodarbojoties ar citām sabiedriskām aktivitātēm. Kredīts jāmaksā, bet galus savilkt var.

Ir piektās ceļojuma dienas beigas, šodien aiz muguras kārtējie virs 120 km. Līdz Ainažiem vēl kādi 130 palikuši. Telts ir laba lieta, bet palagiem arī nav ne vainas.

Šai jābūt pēdējai dienai uz riteņiem. Izskatās, ka diena būs karsta, astoņos no rīta jau labi karsē. Pie brokastu galda vēl pļāpas ar saimnieci. Virtuvē uz grīdas kartona kaste ar trīs tikko šķīlušamies pīlēniem. Viņiem vismaz būs, ko uz nākamajiem Mārtiņiem celt galdā. Vēl jau arī vakarvakara cienasts šmakovka, kā jau īsteniem latgaliešiem.

Pirmie desmit kilometri pa nelieliem taisniem meža ceļiem. Cepšu ezers, kurš iepriekš tika noskatīts, visticamāk, būtu izrādījies ne pārāk ērts risinājums nakšņošanai – ieaudzis krūmos un tumsā būtu jānopūlas to vispār atrast.

Piksāru baznīca padomju laikos bijusi noliktava vai kas tamlīdzīgs – daļa logailu aizmūrētas joprojām, aizmugurē vārti, pa kuriem iedzīt kravu. Citādi tā ir vienkārša, ceļa malā sarkanos ķieģeļos izpildīta ēka neogotiskām pazīmēm. Nākamie 15 km atkal pa gariem, taisniem meža ceļiem bez sevišķām un skatāmām ainavām.

Pie nākamā robežpārejas punkta uz Igauniju piemiņas zīme Baltijas ceļam. Turpat aktīvi ceļa remontdarbi, citi vīri grāvjos pļauj zāli. Ekskavatoristam pārāk labi nesanāk, bet viņš cenšas. Šajā troksnī tad var arī mazliet uzkavēties, uzņemot cukuru un tādas lietas. Igaunijā E, K un I šeit vēl nebrauks, tas paredzēts pēc nepilniem 20 km uz rietumiem pašos Latvijas ziemeļos.

Netālu no Dīķeriem (ap 5 km virs Rūjienas) pa ceļu pretī nāk tāds kā budistu mūks apaļām brillēm, sarkans deķis līdz zemei uzsiets uz pleca, skūta galva. Netālu pa parku pārspīlēti lēni pastaigājas vēl daži cilvēki. Tur arī redzama ēka, kas acīmredzot šos ļaudis vieno – kaut kāds tādu vai citādu garīgo dimensiju meklēšanas un, kas zina, varbūt arī atrašanas centrs. Nedaudz tālāk, pļavā, pie siena ķīpas atgūlies vēl viens meklētājs. Zināms miers te staro, to nevar noliegt.

Ceļojuma plāns paredz apmeklēt vēl tālāko Latvijas ziemeļu punktu, tad varētu uzskatīt, ka visi lielie vietējie ģeogrāfiskie ekstrēmi savā mūžā ieķeksēti. Igaunijas robeža šķērsota vietā, kur šī valsts bezkaunīgi ar tādu kā pussaliņu ielaužas Latvijas teritorijā pašos ziemeļos. Līdz tuvākajai pilsētai Moisakula kādi 15 km.

Pilsētā daži interesanti vietas akcenti – pie dzeltenas mājas dārzā, izskatās, jau kādu laiku stāv dzeltena krievu vabolīte, uz sen jau slēgta dzelzceļa palicis sarkans, nedaudz noplucis, bet tik un tā glīts vilciena vagons, kas turklāt nav izdemolēts. Te ļoti daudzi pārvietojas ar velosipēdiem, uzkrītoši daudzi. Turklāt ļaudis droši tos atstāj pie veikala un visur citur.

Interesanti, ka tālākais Latvijas ziemeļu punkts pēc kartes (paralēlēm) patiesībā ir nedaudz vairāk pa labi zem Moisakula, nevis tur, pa kreisi, kā norāda granītā kaltā vietas zīme. Drošības pēc jāapmeklē abas, lai būtu droši. Te arī pusdienlaiks un apceres par to, kad īsti izdosies nokļūt līdz galam. Pa ceļam nekas skatāms atkal nesolās, tāpēc uz desmitiem vajadzētu būt Ainažos. Pagaidām nobraukti 70 km.

25km uz rietumiem ir ciems Veelikse, kas arī ir pēdējā apdzīvotā vieta pirms Ikla pie Ainažiem. Šeit, autobusa pieturā, ierodas tante ar melleņu spaini. Kaut ko savā valodā nomurminādama par tūristiem, atstutē riteni un kaut ko gaida. Pēc brīža ierodas dažas mašīnas un pāris kājnieki – arī ar melleņu kastēm un spaiņiem. Sarkanajā busā piebraukušais uzpircējs bezpersoniski saber savās kastēs rūpīgi lasītās, rokās un kombainos šūpotās ogas.

Visā šajā posmā braukā smagie, par godu netālu notiekošajiem ceļa remontdarbiem. Tiem, kas ar kājām vai uz riteņa starp zobiem šņirkst putekļi un grauž acis. Viņi paši pārklājas ar baltu, sīku smilšu kārtu.

Pie Massiaru maršruts nogriežas mežā, kur tas arī paliks līdz pašai Via Baltica. Te atkal vairāk taisni un gari posmi, un, lai arī ceļš mazs, ar zālāja zonu pa vidu, kustība uz priekšu notiek ātri, jo E, K un I ātrāk gribas ieraudzīt Ainažus. Pirms Metsapoole iebrauktās pēdas ienirst kilometru garā tumšā koku un krūmu tunelī. Acīs skrien sīki kukaiņi.

Drīz jau var redzēt Tallinas šoseju un sajūta, ka viss jau galā nupat ir klāt. Pēdējie pāris kilometri līdz Ainažiem paiet nesteidzīgi, ar sajūtu, ka varētu jau vēl pamīties. Saule arī vēl nedaudz gaisā un galapunktā sanāk ieripot ap deviņiem vakarā. Šodien aiz muguras ap 140 km, kopā sešās dienās fiksēti 724 km. Tagad Latvija ir apceļota vistiešākajā šī vārda nozīmē. Kaut kāda sajūta jau tur ir, ej nu sazini. Pirms septiņiem gadiem tas sākās ar ne pārāk nopietnu braucienu gar jūras krastu no Liepājas uz Ventspili. Šajā laikā visiem trīs nomainījušies gan velosipēdi, gan priekšstati par tālākiem un vēl tālākiem gabaliem un tādā garā. Protams, šāds brauciens nav nekas unikāls, to veikuši daudzi, citi pat vienā piegājienā. Tomēr, lai cik šī zeme arī nebūtu maza, pa visiem 1800 vai cik nu tur kilometriem apkārt Latvijai, viss acu priekšā mainās un ir neticami dažāds.

Gaidot transportu uz Rīgu, jāpiebrauc pie Ainažu mola. Šeit pirms trīs gadiem sākās brauciens gar piekrasti uz Rīgu, kas toreiz bija pēc kārtas ceturtais. Tagad mēness noteikti ir pilns, ar noslēgtu apli, tāpat kā šī ceļojuma posms. Lēni noriet arī saule, viss izskatās kaut kā simboliski.

Populārākais jautājums no cilvēkiem ir – ko tālāk? Kas to lai zina, par to runāsim kaut kad pēc jaunā gada. Vēl bildes.


Advertisements

1 Response to “Trūkstošais ķēdes posms jeb Pakaļ putās 2012”


  1. 1 daknis 16/09/2012 plkst. 7:22 pēcpusdienā

    Stāvēja nedēļām atvērts pārlūkā, beidzot izlasīju. Diezgan spilgti, īpaši jau nu par šautā robežpārkāpēja sirdi 🙂


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s




Laiks

augusts 2012
Pi Ot Tr Ce Pi Se Sv
« Apr   Jan »
 12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  

Tēma

Nesen aiztikti

Skatīts

  • 15  167 reizes

tw

Advertisements

%d bloggers like this: