Parīze 3

IMG_2808Vilciens no Rīgas atiet pirmdienas pievakarē, kad ārā vēl karsts. Tveicei piemīt īpašība izstiept laiku, īpaši ja tavās un karstuma attiecībās neiejaucas nekas vairāk kā vienmuļa sviedru tecēšana. Lai gan mēs jau šeit nemaz nesaprotam, kas ir īsta tveice. Un tik un tā kaut kur ir dzirdēts, acīmredzot kāda dīkdieņa izveidots, vārdu salikums -tā garā vasara.

Pretēji iepriekšējiem telefoniskiem brīdinājumiem, perona malā nav neviena, kas varētu neielaist ar formālos izmērus pārsniedzošo bagāžu – plēvēs sapakotiem velosipēdiem. Iespējams, tāpēc, ka tie šādā ietērpā vairāk atgādina ratiņkrēslus. Dāmas, kas pie iekāpšanas piefiksē biļešu atbilstību to lietotājiem, liekas, neko pat nemana.

„O, Gospaģi!” – iesaucas šaurā gaiteņa malā sēdošā kundze, ieraugot lielos saiņus. Neierasti, bet šis izsauciens izklausījās vairāk pēc pozitīvas izbrīnas, nekā depresīvām žēlabām. Šo noskaņu pasvītro arī viņas tāds kā desmitdaļsmaids, kas bija tikko manāms un tikpat labi varēja nebūt nekāda grimase.

Vagons sadalīts nišās pa četrām guļvietām katrā – gaiteņa vienā pusē un divvietīgs kafejnīcas galdiņš – otrā. Kā vēlāk izrādās, arī tas transformējams par divstāvu guļvietu, neļaujot uzjautrināties vērojot, kā tie nelaimīgie tur nosēdēs visu nakti. Pavisam drīz jau tur mītošais pusmūža pāris iekārtojas tā, lai liktu manīt, ka nebūs te nekāds cirks, ja nu vienīgi kaut kas attāls no tā, kad vīrs rāpsies uz augšējo plauktu. Bet pagaidām kundze ieliek tam klēpī savas kājas, paņem žurnālu, viņš skatās pa logu un tā tas turpināsies vairākas stundas.

Uz galda noliktas četras ūdens pudeles, pāris tūrisma informācijas bukleti un ielaminēts brīdinājums par gaļas ievešanu Latvijā, pareizāk, par gaļas labprātīgu nodošanu iznīcināšanai, sakarā ar cūku mēri. Logam paverama vien vārga šķirba tā pašā augšējā daļā, kas arī nekādu atvēsināšanās efektu nedod pat tad, kad vilciens diezgan ātri sāk skriet uz priekšu. Apkalpojošā tante piedāvā tēju un atnes aizpildīšanai kaut kādas migrācijas lapeles – tam esot laika līdz pusnaktij, kad vilciens būs ticis līdz valsts robežai. Kaut kas šajā vilcienā nav kā nākas – kundze laipna un velk uz jokiem. Aizspriedumi pieradina un liek par ekscentrismu uzskatīt pavisam parastas lietas.

Gaitenī krītošos vakara saules starus pamazām nomaina pliko pēdu ritms. Apgaismojums tiek samazināts un ja kāds grib lasīt, par to jāparūpējas iepriekš. Kājas vairumā gadījumu karājas pāri guļamplaukta malām, saņemot uzsitienus no pasažieriem, kas staigā uz tualeti vai smēķētavu vagona galā. Kaut kur kliedz zīdainis. Liekas, tam mute tiek aizbāzta ar zīžamo pudeli, lai novērstu uzmanību no apkārtējās temperatūras, bet visticamāk pienākusi parasta ēdienreize. Iestājoties tumsai, klaigātāju vairs nedzird, istabā arī kļuvis vēsāks.

Robežsardzei, iespējams, nesen sākusies maiņa. Tumšmate uniformā diezgan viegli ļaujas sarunai, kas balansē starp koķetēšanu un parastu asprātības demonstrēšanas mēģinājumu, kādu tai droši vien piedāvā katrs trīsdesmitgadnieks, kam nav slinkums vai sieva blakus. Vēlāk pienākušie vīri gan laimē zobus nerāda – pārbauda šai konveijera gaļai dokumentus, pavaicā par apdrošināšanu, dažus nopratina sīkāk, uz citiem pat lāga neapskatās. Kāds robežsargs gados jautā par riteņiem, tie jauni vai lietoti. Uzzinājis, ka tie četri nav nekas interesantāks par tūristiem, novēl laimīgi ceļu un dodas prom.

Naktī vilciens biedējoši dārdēdams, klabēdams un šūpodamies raujas tālāk. Caurais miegs liek ik pa laikam paskatīties pa logu, kur redzami vien skrienoši melni mežu gali. To, ka šeit tomēr ir iespējams aizmigt, liek manīt tā pati tante (kas tēju otrreiz tā arī nepiedāvāja), piebakstot pie pleca: „Pēc četrdesmit minūtēm Minska,” viņa pusčukstus paziņo. Vilciens sācis braukt otrā virzienā un zemā rīta saule caur ainavisku miglu konfliktē ar negulējušajām acīm. Aiz loga nekādu neredzētu pārmaiņu – tādi paši lauki un pļavas, meži un krūmi. Arī mājas tādas var mājās atrast.

IMG_2806IMG_2799Minskas stacija, tāpat kā vairākas apkārtējās ēkas, norāda uz ambīcijām – moderni, masīvi apjomi. Grūti spriest par to funkcionalitāti, jo cilvēku nav tik daudz. To kļūst vairāk, kad pienāk kāds vilciens, bet tad viņi ātri pazūd savās darīšanās. Kad visas mantas iznestas uz perona un sākas velosipēdu izpakošana, E konstatē, ka viņējais nav braucams, jo sabojāta skrūve, kas atbild par stūres darbību. Tikmēr sētniece baras, ka ar daudzajām plēvēm tiek piebāztas pilnas nelielās miskastes: „Nu što mņe vaše izviņeņije?” – viņa sēri nosaka un aizslīd tālāk starp ērtākajiem pasažieriem, kas nav nolēmuši traucēt viņas ikdienu.

IMG_2797Stacijas tunelī kāds vīrs izstāsta, kur varētu būt tuvākais veikals, kur dabūt vajadzīgo detaļu beigtajai stūrei, izrādās, tas turpat blakus. „Zapčasķi” tur dažādi, bet īstās nav. Iznāk tante pelēkā halātā un uzlej tasi ūdens dūmojošai miskastei. Tikmēr noskaidrots, kur ir tuvākais velopiederumu veikals, kur noteikti risinājumam jāatrodas. Arī kāds garāmgājējs, ieraudzīdams ar somām apkrautos riteņus, steidz noskaidrot, no kurienes nākuši un kas par lietu, kā arī iesaka, kur ar šādu problēmu doties.

Veikals izskatās cerīgs, bet to ver vaļā desmitos, tātad vēl stunda jāgaida. Pie ķibeles ticis arī K – viņa ritenim salūzis bagāžnieks, bet vaina izskatās neliela. Tikmēr I brauc meklēt vietu, kur tikt pie kafijas; rajons tāds kā klusais centrs. Šajā laikā tur viss vēl ciet, tomēr viena kafejnīca atrodas. Turpat blakus briļļu veikals, kur L iegādājas saulesbrilles par 100 000 rubļu. Paliek ar vien karstāks un, šķiet, šajā braucienā jāizvēlas, ko labāk pie acīm iesauļot – vārnu kājas vai saulesbriļļu kātus.

IMG_2812-02IMG_2812-03

Kad riteņi sataisīti, var sākties Minskas apskate. Pilsēta plaša, tīra un attīstīta, nekas neliecina par nabadzību un stagnāciju, par kādu runā ārpusē, lai gan cilvēki tādi pelēcīgi un padrūmi. Vietām redzami tādi kā propagandas plakāti, bet tie nav uzbāzīgi, drīzāk tikko samanāmi. Visapkārt būvlaukumi, daudz jaunu, mūsdienīgu ēku – ar savām īpatnībām, bet tomēr. Pie vēsturisko ēku galvenajām fasādēm viņi nekautrējas piekarināt kondicionieru kastes vai nokrāsot tās dīvainās krāsās. Velosipēdistiem un citiem, kam tas aktuāli, pilsēta nav draudzīga – zemās apmales pie krustojumiem un jebkur citur praktiski nav atrodamas, vietām tās tieši ir īpaši augstas, tāpēc daudz jābrauc pa brauktuvi.

IMG_2812-04

Pilsētai cauri vijas kanāls ar plašiem zaļumiem, labiekārtojumu, veloceļiem gar to. To visu izmanto ļoti maz cilvēku, strūklakās plunčājas daži bērni, kaut kur pastaigājas kāds ar ratiem vai suni. Pāri kanālam īsta arhitektūras pērle – simtiem metru gara, padsmit stāvu augsta daudzdzīvokļu māja, kas kulmināciju sasniedz vecpilsētas kvartāla galā ar divreiz augstāku, samudžinātu, saapaļotu, īsāk sakot, pārmudrītu apjomu. Māja izskatās tikko pabeigta un nevienam vēl nav tikusi tā nelaime tur ievākties. Droši vien pa milzu naudu. Pati vecpilsēta saglabājusies viena nieka kvartāla apjomā, tās ielas un trotuārus vairāk aizņem automašīnas, nekā cilvēki. Arī biznesa intereses šeit nav pārāk ambiciozas – pirmajā ieraudzītajā vietā, kur paēst pusdienas, dāmas laipni pastāsta, ka turpat blakus ir pieprasītāka ēstuve.

IMG_2819IMG_2838

Iespējams, pieprasījumu veicina izkārtne Nacionaļnaja kuhņa, lai gan tūristi te nav vienīgie klienti. Iekārtojums samērā vienkāršs, interjerā netrūkst vecuma imitāciju un nesaprotamu detaļu, piemēram, krēslu pārvalki ar kaut ko līdzīgu zebras kostīmam un cita veida eklektika. Pievilcīgas ir arī cenas – četriem cilvēkiem te nacionālie draiņiki un glāze alus sanāk pa nepilnu ceturtdaļmiljonu rubļu jeb apmēram piecpadsmit latiem. Šeit satikts arī pirmais latvietis, lai gan laikam patiesībā krievs, kurš runā latviski – viņš Minskā dzīvo jau trīs gadus un tirgo pupiņu kafiju. Šķiet, bija ienācis šeit to piedāvāt.

Ir jau trīs pēcpusdienā un jāplāno, kā tikt ārā no pilsētas, pa ceļam vēl šo to apskatot. Pilsētas ziemeļos karte uzrāda lielveikalu, kas tiek nolikts par mērķi ūdens un pārtikas iepirkšanai pirmajam vakaram kaut kur ārpusē pie ugunskura. 30 kilometrus ārpus pilsētas plānots apskatīt Staļina līniju – āra muzeju, kur izvietota kara tehnika. Maz ticams, ka šodien tas vēl būs atvērts, tāpēc, iespējams, nāksies tur tuvumā nakšņot.

IMG_2842-01

Arī Uzvaras laukuma apkārtnē cilvēku uz ielām maz. Pats laukums pompozs ar obeliskam līdzīgu pieminekli centrā, piecām braukšanas joslām ap to, fonā ēku dzegas daiļo nāciju slavinoši uzraksti. Sajūta kā padomju laiku pastkartē, vien ielās parādījušies Porši, Reindžroveri un Bentliji.


IMG_2847IMG_2858Ceļu ārā no pilsētas paredzēts veikt pa tādu kā zaļo jostu – apzaļumojumu zonu ar kanālu, kas noslēdzas pie Nacionālās bibliotēkas – iespējams, vienu no retajām ēkām, kuru daudzi dodas apskatīt dēļ wtf? sajūtas. Pa ceļam kāda būvlaukuma žogu rotā nevis kāda būvfirmas reklāma, bet gan baneris ar „Ja [sirds] Belarusj!” uz idilliska zaļu lauku un zilu debesu fona. Te arī nākamā tehniskā ķibele – L bagāžnieks nav izturējis padsmit kilogramu lielo slodzi un salūzt. Kā pagaidu risinājums tiek izvēlēts tam pašam būvlaukumam apkārt esošais drāšu žogs, no kura tiek aizlienēti daži desmiti centimetru stieples. Kamēr pretējā kanāla krastā sauļojas kāds pāris un virs ūdens lidinās bezdelīgas, L bagāžnieks iegūst jaunu stiprinājumu, kas nu jau izskatās vairāk pēc fundamentāla, nekā pagaidu varianta.

Nacionālā bibliotēka ir daudzšķautņaina ēka. Pavisam tiešā nozīmē. Vairāk kā 70 metrus augstais stikla klucis redzams pa lielu gabalu. Tam apkārt plašs parks ar bruģētām ietvēm, zaļu kanālmalu un soliņiem, kas nelietoti pūst un met krāsu. Šķiet, tie skumst par vietu, kur nolikti – kam tādam blakus pavadīt savu mūžu nav viegli. Apkārtējās daudzdzīvokļu mājas neizskatās tik traki – acīmredzot viņiem senāk bijušas vaļīgākas rokas to projektēšanā – katrai no tām vai atsevišķām ēku grupām manāmas individuālas pazīmes.

Lielveikals sākotnēji vairāk izskatās pēc lidostas. Tas atrodas uzreiz aiz pilsētas apvedceļa, blakus jau labības lauki un meži. Šeit, tāpat kā visā pilsētā, un, kā vēlāk izrādās, visā valstī, katrs parkojas kā ienāk prātā. Pazīstama arī aina, kad par katru cenu kādam jānoliekas pēc iespējas tuvāk veikala ieejai. Šāda izmēra veikalā, izrādās, velopiederumi nav atrodami un nākas samierināties ar jaunizveidoto bagāžnieka mezglu.

IMG_2863Šoseja sevišķi bīstama neliekas, mašīnas minējus apbrauc ar pietiekamu distanci. Pēc desmit kilometriem Zaslavļas ūdenskrātuve, kur pie Sjomkovo ciema tiek nolemts braukt pa mazākiem ceļiem, lai interesantāk, kaut gan nav ne jausmas, cik tur aizraujoši vai garlaicīgi. Turpinājumā pirmie grants ceļi un secinājumi, ka kartes nerāda gluži to informāciju, kas konstatējama dabā. Lai arī Minska tepat aiz muguras, apkārt jau īsti laukiģerevņas un citi sociālie slāņi. Kāds aizbrauc ar pajūgu, cits, uz kluča uzcēlis, remontē savu opeli, vēl cits ved mājās govis, dīķmalā šņakarējas zosis. Pie kādas autobusa pieturas pamests klozetpods, varbūt atsevišķās stundās soliņš pārāk īss.

IMG_2864Drīz vien atkal pienāk lielā šoseja un līdz Staļina līnijai vēl pāris kilometri. Tur milicija aptur kādu ātruma pārkāpēju, bet visa uzmanība, ko tie pievērš diviem no pa nepareizo ceļa pusi braucošajiem riteņbraucējiem, ir: „Dobrij večer.” Vakara krēslā uz paaugstinājuma rēgojas tanks un seno uzvaru slavinošs uzraksts. Muzejs, protams, ciet un nāksies meklēt, kur pārlaist nakti. Pie vārtiem pienāk sargs tādā kā kamuflāžas kostīmā, kurš izstāsta, ka muzeju ver vaļā desmitos no rīta, pat piecas minūtes ātrāk nākt neesot jēgas, nelaidīs.

Izvēlētā naktsvieta nav ideāla, toties turpat pāri šosejai kalnā, kas reizē paslēpj nometni no nevajadzīgām acīm. Tur lokālo skudru pūžņu tik daudz, ka nav nemaz tik viegli atrast vietu teltīm, tomēr šī ir pirmā nakts Baltkrievijā un par tādiem sīkumiem nav laika satraukties. Tālumā redzama izgaismotā Minska, pie kājām šņāc gāzes baloni, kam jātiek galā ar uzdevumu „makaroni ar tušonku”. Ieskaitot pilsētas apskati, šodien nomīti 60 kilometri. Īsti nav skaidrs, cik tālu ir līdz plānotajam galamērķim, tomēr, liekas, ap 100 kilometriem dienā vajadzētu nobraukt. Tam atvēlētas sešas dienas.

IMG_2865-01Astoņos no rīta teltī karsts un gulēt vairs nav iespējams, lai gan laika pietiek. 30 kilometrus tālā Minska ievīstīta dūmakā un to tikko var saredzēt. Bet īstā aina paveras uz to kara tehnikas muzeju – teritorija varena, tur strīpām salikti senākas un jaunākas armijas dzelži – no sīkiem lielgabaliem līdz iznīcinātājlidmašīnām. Ap deviņiem jau var redzēt, ka pa teritoriju staigā tantes, bērni un onkuļi civilajā. Tas liek rasties šaubām, vai šeit gadījumā laiks nav par stundu uz priekšu. It kā nav, sargs vienkārši būs pajokojis par to savu precizitāti. Lai nu kāds viņš joku plēsējs, tomēr bez mazākajiem iebildumiem atļauj I savā pievārtes būdā uzlikt lādēties bateriju, ko pēdējais bija atstājis pa nakti ieslēgtā fotoaparātā.

Pie kases norādītas biļešu cenas Līnijas apmeklētājiem – vietējiem 40 tūkstoši, ārzemniekiem 50. K ir vienīgais, kurš dod lielāku banknoti, bet tik un tā saņem atlikumu, kas viņu neuzskata par ārzemnieku.

IMG_2866-01IMG_2866-04Ekspozīcijas apskates sākumā par dažiem desmitiem tūkstošu rubļu var pa tukšo izšaut ar dažādiem ieročiem. Vēlāk, pēc blīkšķiem spriežot, šo iespēju ir, kas izmanto. Turpinājumā var izstaigāt pilnībā aprīkotus betona bunkurus, kas bijuši aprīkoti ar visu vajadzīgo – no lokālām sakaru ierīcēm cauruļu sistēmas veidā līdz ģeneratoriem elektrības un gaisa ražošanai, par lielgabaliem, paceļamiem šaujamvārtiem, izlietotās munīcijas bedrēm nerunājot.

IMG_2866-05Blakus arī tanku poligons ar tribīnēm un, izrādās, netālu daži ejoši tanki. Dažiem no teritorijā izvietotajiem lielgabaliem apmeklētajiem ļauts tos grozīt, tēmēt uz blakus labības laukos braukājošajiem kombainiem vai citiem apmeklētājiem, vārdu sakot, izspēlēties pēc sirds patikas.

IMG_2866-08Nomalē, uz atsevišķa paugura, rēgojas Staļina krūšutēls. Starp daudzajām armijas tehnikas vienībām arī pa kādai kafejnīcai un, cik var noprast, iespējams arī palikt pa nakti izīrējamās mājelēs. Ūdeni līdzņemšanai sargs mums no krāna neiesaka ņemt, tā vietā izstāsta ceļu uz netālo Rogova ciemu, kur pieejams avots ar tīru ūdeni. Savulaik pat vācieši to izmatojuši piegādāšanai uz fronti, pirms tam nosūtot uz dzimteni analīzēm. Arī uz Līniju dzeramais ūdens nākot tikai no turienes. Pa pāris stundām, kas vajadzīgas, lai visu te apskatītu automašīnu stāvlaukums gandrīz pilns. Vieta populāra pat darba dienas vidū.

IMG_2866-09

IMG_2869

Rogova ciems ar neko citu nav ievērojams, cilvēki no apkārtnes brauc pēc ledainā tīrā ūdens, mājas un žogi krāsoti zili, zaļi, visādi, pie fasādēm šur tur piekarināti žāvēties ķiploki. Jānokļūst līdz netālajai mazpilsētai Radoškoviči, kur jāatrod kāds veikals vai ēdnīca pusdienām. Tāds ilgi nav jāmeklē. Otrā stāva kafejnīcā vien saliktas nevilinoša paskata desmaizes, tāpēc nāksies iztikt ar veikalu „Viktorija” turpat. Šeit tiek atklāti vietējā ražojuma salāti rietumnieciskā iepakojumā ar dažādiem sastāviem. Nopērkams arī svaigs ķieģelītis ar tieši tādu pašu garšu kā pirms divdesmit gadiem. Tas maksā četrus tūkstošus rubļu jeb 25 santīmus.

IMG_2874

IMG_2875Šeit parādās kopēja iezīme visas Baltkrievijas mazajā pilsētbūvniecībā – ēkas izkārtotas tuvu galvenajai ielai, turklāt ar gala fasādi pret to. Tas arī ir iemesls, kāpēc pat nelieliem ciemiem cauri ejošais centrālais ceļš ir asfaltēts. Radoškovičos šo dzelteno, zilo un zaļo ēku ritmu papildina gāzes vads, kas stiepjas turpat gar māju logiem divu metru augstumā. Turpmākais šodienas maršruts paredz mazākus ceļus, ģerevņas vienu pēc otras, vārdu sakot, iespaidus par lauku dzīvi un īpatnībām. Cik vien tālu var redzēt, lauksaimniecība sit visaugstāko vilni, pa ceļiem braukā traktori un kombaini, pa starpai kāda liellopu ferma, protams, krāsota dzīvespriecīgās krāsās.

IMG_2878

IMG_2879Čistj ir pilsēta, kuras galvenais bizness ir gāzbetona bloku ražošana. Rūpnīcas teritorija aizņem trešdaļu no pilsētas un lai nokļūtu uz plānotā ceļa, jābrauc cauri tās teritorijai. Uz ielas mētājas 100 rubļu banknote. Lai arī tas ir nedaudz vairāk par pusi santīma, izskatās jocīgi. Piecus kilometrus uz ziemeļiem no pilsētas ezers, uz kuru vietējie pat iet ar kājām. Ārā +30 grādi, uz ceļa sastopami zēni ar velosipēdiem un meitenes peldkostīmos. Garām braukā smagās mašīnas no un uz rūpnīcu, gaisā balti putekļi.

IMG_2897Kādā no ciemiem uzmanību piesaista simtiem bezdelīgas, kas sēž uz elektrības vadiem, lidinās apkārt, čiepst un izraibina debesis. Te piestājis arī autoveikals. Jāmēģina atkārtot pirms vairākiem gadiem kaut kur pie Lūžņas veiktais pirkums – vafeles ar pienu. Izrādās, katrā ceļa pusē ciemam citādāks nosaukums, vienā – Duroviči, otrā – Rogoviči. Arī tā ir normāla parādība Baltkrievijas laukos.

IMG_2901Pie autoveikala sastājuši ciema ļaudis. Atvēruši makus, tie cilā savus desmitiem tūkstošus rubļu. Piens te pieejams tikai silts un bez garantijas, ka nav ieskābis. Vafeļu nav, bet ir prjaņiki. Velosipēdistu četrotne piesaista vietējo uzmanību un neizbēgami sākas sarunas. Pie blakus mājas vārtiem iznāk tantiņa. Uzlikusi rokas uz vārtu staba, pie sevis par kaut ko smīn. Pa vidu staigā ziņkārīga vista, ceļa malā ganās zirgs. Uzzinājis, ka ceļotājiem vajadzīgs papildināt ūdeni, veikala šoferis iedod padzerties no pudeles, kur, pēc smakas spriežot, kaut kad iekšā bijusi dīzeļdegviela vai kaut kas tamlīdzīgs. Cits vīrs saka: „Vot, iģiķe tam, za etoj mašiņe, budu ždaķ.” Viņam esot aka. Kāda jocīga tante spilgti raibā lakatā izdala, liekas, ne savā dārzā salasītus ābolus.

IMG_2910Aka tam vīram aprīkota ar šļūteni, nekādi spaiņi nav jācilā. Pēc brīža viņš aizdzen savu daudz vecāko brāli lasīt priekš ceļiniekiem ābolus, tas arī nekavējoties pieceļas, paņem toveri un aiziet uz dārzu. Nebija laika kaut kam iebilst. Citādi vīrs laipns – iznesis avīzi, izstāsta par gaidāmajiem laikapstākļiem tuvākajās dienās – izskatās, ka karstums visu laiku sekos. Iedotu arī pienu, bet govs vairs neesot. Vispār laukos dzīve sūra, jaunieši braucot prom, večuki turpina kaut kā cīnīties.

IMG_2915-02Tālāk vēl vesela rinda ar ciemiem, tie visi diezgan līdzīgi. Vispār nedaudz tāda kā Latgales garša. Vienam no ciemiem pat nosaukums Latigaļ. Neiztrūkst arī pa kādai dīvainībai – ceļš sadalās trīs virzienos, bet asfalts nogriežas no galvenā ceļa uz mazāk svarīgu, bet uz galvenā turpinās grants segums. Šodien plānots tikt līdz Viļeikai – pilsēta ap 120 kilometru uz ziemeļrietumiem no Minskas. Tās apkārtnē visticamāk būs jānakšņo. Pilsēta kartē liekas gana liela, lai ap deviņiem vakarā vēl trāpītu kādā veikalā. Sasvīdušajām miesām sāk piesieties dunduri. Tie labi palikuši atmiņā no pagājušā gada Latgalē. Arī šeit no tiem var aizlaisties, braucot virs 25 km/h. Šādas iespējas gan nav pārāk daudz – apvidus izteiktā reljefā, grants ceļi pamīksti un nodrošina lēnu kratīšanos.

IMG_2915-04Karte uzrāda braucamu dambi gar Viļeikas ūdenskrātuvi. Dabā ceļi atkal nedaudz savādāk kā iezīmēti kartē, tāpēc tiek apturēts garāmbraucošs vietējais. Drēbes tam saplēstas un velosipēds vecs, bet apkārtnē viņš orientējas labi un diezgan precīzi zina izstāstīt ceļu līdz pašai pilsētai, lai arī tā vēl ir padsmit kilometru attālumā. Vispirms viņš aiz sevis pāri pļavai izved līdz kādam sīkam ciemam, tad izstāsta, kā nokļūt līdz dambim un tālāk uz Viļeiku. Dambis gan esot apsargāts un, iespējams, tur nevarēs tikt, bet lai tad prasot ceļu tiem pašiem apsargiem vai makšķerniekiem.

IMG_2916Dambja sākumā vārti vaļā un nav ne apsargu, ne makšķernieku. Pretī spīd pievakares saule, gar ceļa malu stabi ar nogrieztiem vadiem. Ūdenskrātuves pusē krasts izbetonēts, tālumā dažas laivas. Viļeika jau redzama, līdz tai atlicis neliels gabals caur mežu.

Pilsētā bariņš ļaužu uz molbertiem glezno baznīcu. Turpat blakus kaut kas līdzīgs goda sienai, kur izliktas pilsētas atzīto cilvēku bildes – no deputātiem līdz vienkārši godājamiem pilsoņiem. Veikals vaļā līdz deviņiem, turklāt pie tā durvīm rakstīts nevis „darba laiks”, bet „Režim raboti” un īpaši uzsvērts, ka „bez vihodnih”. Vēlāk tas kļūs pašsaprotami, jo daudzviet joprojām veikaliem ir pusdienu pārtraukums un brīvdienās tie nestrādā. Arī šeit biznesa intereses nav pirmajā vietā – veikalā izvietotās preces aizņem labi ja pusi no pieejamās telpas un kasieres negrib dzirdēt nekādus jautājumus – norēķinies un pazūdi.

Naktsmājas atrodas turpat pilsētas nomalē pie Viļija upes. Netālu peldvieta un samētāti atkritumi. Tālāk dreifē vientuļš gulbis, lai gan upē straume tik spēcīga, ka drīzāk tas izlīdis uz vakara treniņu. Kāds labdaris uz nometnes vietu savilcis malku, ko atliek tikai izmantot.

Šodien nobraukti vairāk kā 80 kilometri. Simtnieku plāns joprojām nepildās, jo daudz kur jāpiestāj un daudz kas jāapskata.

IMG_2918-01No rīta jāatgriežas Viļeikā nopirkt pārtiku un ūdeni, jo neviena nopietna pilsēta tagad nebūs vairāk kā piecdesmit kilometrus. Izrādās, tajā pašā veikalā, kurš tika apciemots vakarā, nav dabūjams negāzēts ūdens. Pilsētas tirgū šādi tādi velopiederumi, bet jauns bagāžnieks priekš L neatrodas. Parkā glīta maksas tualete. Pie durvīm sēž kundze, kas pret samaksāto naudu izsniedz iepriekš noplēstus un salocītus tualetes papīra posmus, vispirms pavaicājot, vai vajadzēs. Ieejot pašā tualetē, pirmajā brīdī nedaudz samulsina, ka podam nav brilles. Kā tad tā? Mājiņas renovācijai naudu piešķīra, bet podu funkcionālajam aprīkojumam ne? Domājot par higiēniskāko un ērtāko (maz ticams, ka abiem reizē) nokārtošanās tehniku, acīs iekrīt podam katrā pusē piestiprinātie ap 25 cm augstie… paaugstinājumi. Tad arī top skaidrs, kā šeit jārīkojas. Pie izlietnes rakstīts, ka salvetes iegūšanai priekš roku slaucīšanas atkal jāgriežas pie kundzītes, kura vēl sirsnīgi atvadās, novēl veiksmes un uzslavē riteņniekus par šādu pārvietošanos.

Ārpus Viļeikas vēl viens dīvains satiksmes izstrādājums – aplim pa vidu turpinās šoseja – vienam no virzieniem aplī nav jāiebrauc, var turpināt ceļu taisni.

IMG_2919Iebraucot Naročj, galvenās ielas malā vīrs ar pajūgu savāc brauktuves malā čupiņās saslaucītos gružus. Acīmredzot kāds privātās partnerības princips – večuks ņem savu zirgu, savus ratus, savu lāpstu, savāc gružus un vietvalži kaut ko viņam par to atmet. Diez vai šis ir valstij piederošs komplekts.

IMG_2923Kārtējais kartes joks – tilts pāri upei izkļūšanai no pilsētas dabā neeksistē, palikuši vien seni krasta pamati vienā upes pusē. Toties turpat blakus peldvieta ar veldzējošu ūdeni. No upes vidus redzams iekārts trošu tilts nedaudz uz priekšu. Starp citu, iekšķīgi patērētais ūdens šādās karstās dienās sasniedz kādus piecus litrus.

I un K jau aizbraukuši pāri pļavai uz ļodzīgo tiltu, kad E pa rāciju ziņo, ka L atkal salūzis bagāžnieks. Tilts izskatās uzticams – šķībs, ar izbirušiem dēļiem, bet ja jau vietējā jaunā paaudze ar desmit padsmitgadnieku sastāvā stundām ilgi no tā var lēkāt upē, gan jau arī transportam tas derīgs. Vismaz skaidrs, ka šeit nav interneta – kā gan citādi jaunieši šādu vaļību varētu atļauties.

L atkal sadabūjis drātis riteņa remontam. Komplektā nāk līdzi septiņdesmitgadnieks Petja, kam pilna sauja dažādām stangām, lai arī vaina tuvāk juvelieru darbam nekā kuģu remontam. Vecais vīrs manāmi iereibis, skaļu čerkstošu balsi, dižķirbi atgādinošu vēderu un vienās apakšbiksēs, kas turklāt pilnībā nenosedz vienu otru vietu, kā mērķim šis apģērba gabals izgudrots. Tas viņam netraucē būt ārkārtīgi komunikablam – sarunas sākumā dienējis Liepājā divus gadus, vēlāk jau visus sešus. Ar meitenēm neesot bijušas problēmas, Rīgu pazīstot labāk kā Minsku. Šķiet gan, ka īsti ne vienu, ne otru.

Petja sparīgi mēģina noskaidrot, kur velokvartets dodas, grib dot labākos ceļa norādījumus: „Pakaži kartu, umeješ čitaķ kartu? Kto iz vas staršij?” – viņš uzstājīgi prasa. Pa to laiku E konstatē, ka viņam saplīsusi velosoma, būs jāšuj.

Remontdarbus jānoslēdz, pabraucot tālāk, jo Petjam nekādi neveicas ar rezultatīvu atvadīšanos. Viņš vēl paspēj K noreklamēt savu mazmeitu, noskaidrojis, ka šis nav precējies: „U meņa vnučka krasavica, harašo učitsja, tam angļijskij znajet i fiziku.” – vārdu sakot, gatavais zelta gabals.

Šajā miestā, izrādās, pazaudētas trīs stundas. No Viļeikas nobraukti vien 18 kilometri. Drīz arī beidzas Minskas apgabals un tagad jānogriež neliels stūris Grodņenskas apgabalam. Ainavā gan nekādu lielo izmaiņu nav – joprojām nekur neredz kāda turīgāka pilsoņa privātmāju, trepi pamanījušies iebraukāt pat uz sīkiem, it kā nenozīmīgiem ceļiem. Lielie grants ceļi vispār ir neizturami, pārvietošanās lēna un neērta.

IMG_2926 IMG_2929Uz Višņevo ciema veikala lieveņa sēž kāds tips, tam blakus zemē nolikts trimmeris. Pļaušana šodien laikam beigusies – piebrauc ZIL un abus savāc. Turpat sen nelietots afišas stends, par ko liecina uzraksts „KINO” – nekas vairāk kā zilzaļi krāsotu leņķdzelžu rāmis pāri nav palicis. Kultūras dzīve te sen kā apsīkusi, veikalā var nopirkt saskābušus nacionālos salātus tajā pašā rietumnieciskajā iepakojumā. Turklāt daļa no kompānijas jau vienu trauku izēduši, domādami, ka saturam tā jāgaršo.

Tā kā nav vairs laika lieli kavēties, praktiski bez apstāšanās ceļš turpinās līdz pilsētai Svirj tāda paša nosaukuma ezera galā. Ezers ir kādus 16 kilometrus garš un vairāk kā stundu redzams ceļa labajā pusē. Pilsētā I paliek ārā pie riteņiem, kamēr pārējie sapērk pārtiku un ūdeni vakariņām. Redzēdams, ka I kaut ko fotografē, pienāk pavecs vīrs ar kundzi un sāk prasīt par fotoaparātiem. Viņam esot Fuji, 30 reizes pievelkot bildi klāt – tur, tie baznīcas torņi sanākot pa visu ekrānu. Sieva viņu mudina iet līdzi veikalā, bet šis atcērt: „Iģi tak sama, mņe i damoj probļemi hvaķit! Pagavariķ s čelovekom nada.” Nu, lūk, un viņš to savu fotokameru nevarot pieslēgt pie televizora. Esot bijis veikalā mēģināt un mājās, bet nekā.

IMG_2932 IMG_2935

Pie veikala nolikts ritenis, kam uzskrūvēts bagāžnieks, kāds derētu L salūzušā vietā. Pirkšanas darījums neizdodas – jauneklis, lai arī draudzīgs, detaļu pārdot atsakās, jo nevarēšot dabūt vietā. Turklāt vēl iesaka satīt salūzušajās daļās papildu makgaivereni. Šādi padomi šobrīd nešķiet tie lietderīgākie, nākas turpināt ceļu ar tādu, kāds ir.

IMG_2937 IMG_2936-01Šovakar vēl vēlams nobraukt kādus 30 kilometri līdz pilsētai, kas atkal saucas Naročj. Šoreiz daudz lielāka, blakus lielam ezeram ar tādu pašu nosaukumu, tāda paša nosaukuma nacionālā parka malā. Ceļš ved gar kukurūzas un labības laukiem, te arī var pārliecināties, ka kukurūza vēl zaļa, lai arī sulīga un garšo pēc svaigiem zirņiem. 11 kilometru garais posms caur mežu, pretēji cerētajam, atkal ir neizturami drebelīga grants un līdz cietajam segumam izdodas nokļūt jau stiprā krēslā. Tālāk jābrauc gar lielo ezeru uz dienvidiem sameklēt naktsvietu. Ceļa malā izliktas brīdinājuma zīmes, kas aizliedz celt teltis, kurināt ugunskurus un tamlīdzīgi. Pēc sešiem kilometriem pagrieziens uz tādu kā pussalu, kam galā ciems. Šaurais ceļš cauri mežam asfaltēts un tas sola lielāku civilizāciju nekā vajadzētu. Aizdomas ir pamatotas – šeit būvē tādu kā Baltezeru – villas un kompleksus priekš turīgajiem. Palikušas vien pāris vecās mājas. Vietējais, kas izvedis vakara pastaigā suni, saka, ka telti var celt, kur vien ienāk prātā. Drīz vien atrodas arī klusa vieta pašā ezera krastā. Ar teltsvietām te pašvaki, zeme grumbuļaina un vietas maz. Ezers krastā sekls – ilgi jāiet, lai zem ūdens dabūtu visas trīs kājas locītavas. Tā kā vakars silts, E, K un L nolemj gulēt zem klajas debess.

Par spīti visām ķibelēm, šodien aiz muguras 107 kilometri. Rīt cerība uz tādu kā ekspedīcijas braucienu – jāatrod ciems Balbeki, kur dzīvojot K radi Leonīds un Zina, par kuriem kopš padomju laikiem nav nekādu ziņu. Kaut kur tur jābūt arī kapiem ar vēl kādiem vecvecradiem.

IMG_2942-01Pirmais pie I teltī iesprūk L. Odi kožot nost. Ap pieciem no rīta sāk grabināt lietus un telti nākas sliet arī abiem pārējiem. Lietus pārvēršas pamatīgā negaisā, dēļ trokšņa īsti pat nav iespējams pagulēt. Rīts gan atkal sutīgs un izskatās, ka viss atkal būs pa vecam.

Kaut kur pazudis laiks, izrādās, ir jau piektdiena. Braucot pa tik lielu valsti, arī mēroga sajūta attiecībā pret karti ir deformēta.

IMG_2943Stumjoties ārā no šīs idilliskās vietas, pļavas malā uzrodas bezgaumīgas dzirnavas. Nez, kādu funkciju tās pildīs šajā turīgo ciemā? Būvlaukumos jau aktīva rosība, tagad pa īstam var redzēt, kādas pērles tur top. Dažas nemaz nav tik sliktas. Uz brīdi prātā pavīd nesapratne, kāpēc veselu ciemu rezervātā būvēt drīkst, bet telti uz vienu nakti ne.

Lai nokļūtu Mjaģeļ, jāapbrauc apkārt pusei Naročj ezeram. Jūras viņiem nav, tāpēc kūrortiem un plašajām atpūtas vietām jāizmanto lielie ezeri. Te pat vesela kūrortpilsēta – ar viesnīcām, sanatorijām, pludmalēm utt. Ceļš kādus desmit kilometrus ved gar pašu ezeru, kur netrūkst iekārtotu atpūtas vietu.

Pretēji nojautām par Mjaģeļ kā tūristu pilsētu, šeit no tā nav nekā – parasta apdzīvota vieta ar līvānu mājām un dažām nelielām industriālām teritorijām. Vienīgi benzīntanks te moderns ar visu rietumu aprīkojumu. Benzīns maksā ap 40 santīmu litrā.

Tuvējā kafejnīca izskatās cerīga pusdienām. Uz tumšbrūnās fasādes ar baltu krāsu uzķēpātas bērnišķīgas ainiņas ar putniem, puķēm un dzīvniekiem. Pusdienas četriem cilvēkiem te maksā 386 tūkstošus rubļu jeb apmēram 24 latus. Izklausās dārgi priekš mazpilsētas kroga, bet katram bija jāņem divas porcijas, lai būtu pietiekami. Uz gaļas gabaliem pavāri pat nebija pacentušies īsteni provinciālā garā uzšvīkāt majonēzes rūtiņas, kartupeļu pankūkas tiek pasniegtas māla podiņos, kas noteikti šī produkta ēšanas tehnisko pusi neatvieglo.

IMG_2930Nākamie 35 kilometri tāda rutīnas braukšana. Pie krāsainajām mājām un ažūrajiem betona žogiem jau pierasts. Autobusu pieturas joprojām katra savādāka – ja arī būvķermenis kaut kur sakrīt, tad tā krāsojums noteikti būs vienmēr atšķirīgs – citur tas ir vienkāršs ornamentāls simbols, citur – lauku ainava, vēl citur – brīdinājums par atļautā ātruma ievērošanu.

IMG_2945-01

Duņiloviči ir mazpilsēta pie Bļada un Saidna ezeriem jau Vitebskas apgabalā. Tās lielākais arhitektoniskais lepnums – liela balta katoļu baznīca. Pie veikala īpaša dizaina kājslauķa – sekla koka kaste, piebērta ar skaidām, pa virsu lupata. Šāds izstrādājums redzēts arī citur. Salīdzinot ar citām, šī ir īsta velopilsēta. Kāds nu kuram tas braucamais, vairāki sapulcējušies pie veikala, lai tiktu katrs pie sava dienišķā.

IMG_2945-03 IMG_2945-04

L kārtējo reizi tiek aplaimots ne tikai ar peldi vietējā ezerā, bet arī bagāžnieka salūšanu. Peldvieta nedaudz piemēslota atkritumiem, bet cilvēkiem patīk. Vīri te ved savas sievas nopeldēties, paši palikdami mašīnā gaidīt. Šoreiz jau vajadzīgā drāts paņemta līdzi no iepriekšējā remonta, tāpēc nav jātērē laiks svešu žogu apskādēšanai.

IMG_2945-05

Kļūst skaidrs, ka šodien līdz K radiem nebūs iespējams nokļūt – ir jau vēla pēcpusdiena, bet līdz Balbeki ciemam ap 60 kilometru. Līdz vakaram vajadzētu paspēt uz tuvāko kaut cik pieklājīga izmēra pilsētu Šarkovščina un tad jau jāmeklē, kur stellēties uz nakšņošanu, ciemošanos atliekot uz rītdienu.

IMG_2947-01Lai cik tas dīvaini neizskatītos, pagrieziens uz Parīzi ir pavisam necils. Kopā ar kāda ciema nosaukumu, zilā norāde saka Pariž 3. Turklāt sākotnēji zīme nodrukāta nepareizi un redzams, ka trijnieks ir daļēji aizkrāsots 8. Iespējams, šī ir vienīgā norāde pasaulē, kas ar attiecīgo attālumu novietota tik tuvu pilsētai ar šādu nosaukumu. Iespējams, šis ir vienīgais pagrieziens pasaulē, kur uz vietu ar šādu nosaukumu nogriežas melnu dūmu ieskauts ziliņš.

Šarkovščinā pa ceļa nomali vīrs ved no ganībām govi, piesietu pie velosipēda. Ielas otrā pusē sieviete korekti pa tikko asfaltētu ietvi ved divas govis. Pilsētā dziļi iekšā nav jābrauc – veikals, kas vēl strādā atrodas turpat nomalē. Blakus lapene ar soliņiem, veidota tādā kā gulbja formā. Baltkrieviem dzīvnieku un putnu motīvs tuvs – daudz tādu sētu, kur no dažādiem materiāliem izgatavoti gulbji un stārķi. Citur no plastmasas pudelēm izgatavotas krāsainas palmas.

IMG_2952 IMG_2951

Pārdevēja uz jautājumu, vai šeit tuvumā ir kāda sakarīga vieta, kur uzsliet teltis, atbild, ka to var darīt jebkur. Kartē pēc dažiem kilometriem rādās divu upju sateka ar tiltu, kas, iespējams, varētu būt aprīkota ar peldvietu vai ko tamlīdzīgu. Tieksmi uz šo vietu pārķer pļavā stāvoša mašīna blakus kādam dīķim. Ja jau te var makšķerēt, tad droši vien arī pārlaist nakti. Nekāda zeltainā pludmale gan neatrodas, tās vietā aizaudzis krasts, tieši viens koks un aitu pļava, par ko liecina to atstātās melno lodīšu virknes. Tādā lauka vidū pa šiem gadiem vēl nav nācies nakšņot. K vēl vakara peldes laikā pamanās sagriezt kāju. Tā kā apkārt nav koku, arī šovakar jāiztiek bez ugunskura. Pievienoti vēl 112 kilometri.

No rīta, uzreiz pēc brokastīm, sāk līt lietus. Tā kā teltis vēl nav nojauktas, var mēģināt nogaidīt, kad tas pāries. Arī vējš par sevi liek manīt arvien vairāk. Pa ceļu kursē tukšs autobuss un aizbrauc piena mašīna.

Iepriekš kartē noskatītais tilts turpat blakus vien ir. Tur viss pilnīgi aizaudzis un nekādu cerību uz normālu nometnes vietu, tā kā minējums par lauka vidu dīķmalā bijis pareizs. Te L konstatē, ka, kurš gan vairs skaita, bet, šķiet, ceturto reizi… Lai nezaudētu laiku, K un I brauc meklēt radus, kamēr L un E remontējas. Balbeki ir ap 15 kilometru attālumā.

Turpat, ceļmalā, divstāvu māja, kur noteikti jābūt kādam gabalam drāts. Tur gan nav neviena cilvēka, līdz ar to nav arī svarīgi, ir tur remontam vajadzīgās lietas vai nav. L un E nākas stopēt garāmbraucošās mašīnas. Nevienam no trīs apstādinātajiem nekas lietojams neatrodas, lai gan palīdzēt grib visi. Toties viens no šoferiem mācījies skolā Vecmīlgrāvī. Tad izrādās, ka lieku gabalu drāts līdzi vadājis E.

IMG_2954Tikmēr K un I atrod Balbeki ciemu. Gar ceļu sastājušās kādas desmit mājas. Jau pirmajā pagalmā sēž divi sūrumu un sīvumu pieredzējuši vīri. Viens no tiem, izvilcis tādu kā čūskādas imitācijā darinātu maku, grābstās gar droši vien tikko saņemto pensiju. Cepure tam nosviesta pie kājām, acīmredzot lai būtu kur ielikt cigarešu paciņu. Jautāti, vai var pateikt, kur dzīvo Leonīds un Zina, viņi, knapi saprotamā, rēcoši čerkstošā balsī, izstāsta, ka turpat, dažas mājas tālāk: „Tam šasik stait. Nu, traktor!” Abus vīrus ieinteresējuši arī apkrautie velosipēdi, prasa, vai uz tādiem nevajagot dokumentus.

Tuvējā sētā tiešām rūc viens šasiks. Pēc K var saprast, ka personāls gan pārāk jauns priekš Leonīda, tāpēc jāvaicā atkal. Saimnieks, tā ap gadiem 40, norāda uz māju aiz šīs te, pamestās.

IMG_2958 IMG_2957Šoreiz māja būs īstā. Žogmalā stāv traktors – šis gan daudz bēdīgāks, gadiem nav darbināts. Māja nolupušā sinepju krāsā, iespējams, bijusi dzeltena. Logu aplodas zilas, kā jau šeit ierasts. Pagalms aizbūvēts ar šķūņiem, vienā malā nolikta vanna.

Uz klauvēšanu pie logiem un durvīm neviens neatbild. Neviena nav mājās. Tomēr pēc brīža no ceļa tante sauc – kas tur pa pagalmu staigā?

IMG_2961Zinai galvā balts lakats, sasiets aizmugurē, mugurā sarkana jaka un kaklā pakārts mobilais telefons. Blakus apmēram desmitgadīga meitene. Kad K izstāsta par ierašanās iemesliem, Zina nedaudz apjūk aiz pārsteiguma, tomēr viss izklausās pietiekami ticami un viņa aicina iekšā uz kafiju.

Leonīds, Zinas vīrs un K vecmammas brālēns, pirms diviem gadiem aizgājis pie 15 vai 16 gadu jaunākas sievietes uz Germanovičiem. „Vopšem žeņščina takaja… voļnava paveģeņija,” – vēlāk Zina stāsta, – „vsje biļi v šoke.” Pēc tam viņai pasliktinājusies veselība un iestājusies depresija. Oktobrī viņa pārvākšoties pie dēla Sergeja uz tiem pašiem Germanovičiem, kur viņš ir gončars jeb podnieks. Zina tomēr zvana Leonīdam, lai brauc šurp – ciemiņi no Latvijas ieradušies. Tomēr viņam esot jābrauc uz tirgu un diez vai pagūs. Laikam sakautrējās.

IMG_2974-01 IMG_2968Ierodas arī E un L. Tikmēr uz galda jau tvaiko kafija, sagriezta maize, desa, tomāti, gurķi. Istabas pieticīgas, bet tīras un sakārtotas. Katrā telpā pa kādam dekoratīvam elementam – kokgriezuma aizkarstangu nosegi, ornamentālas tapetes, kaut kur pie sienas paklājs.

Senāk šeit esot bijušas četrdesmit mājas, tagad vairs tikai nedaudz virs desmit.

Tās bieži nojauc malkai. Pamestajai blakus mājai pārvedīs skursteni. Kad Zina aizies, pārdot šo māju nevarēs, te neviens dzīvot nenākšot: „Tut samaja glušj takaja, samij kraj zaglušenij,” – Zina bez žēluma nosaka.

K skatās fotoalbumu, kur atrod savu tēvu bērnībā un vecvecākus, kad viņi pirms daudziem gadiem ar Žiguli atbraukuši ciemos. Tur arī Zinas māsa jaunībā pozē pie Raiņa pieminekļa ar visu Mākslas akadēmiju fonā. Atrodas arī vienīgā bilde ar K vecvecmammu Mariju, kas šeit tiek saukta par tanti Maņu.

IMG_2973Ienāk arī Zinas māsa Gaļina. Šķiet, par Zinu jaunāka, bet seja vairāk saulē bijusi. Visa augšzobu rinda viņai vienā zeltā. Kundze daudz dzīvespriecīgāka un runīgāka. Vairāk kā 30 gadu dzīvojusi Rīgā, strādājusi Alfā, pēc tam kaut kur uz būves. Dzīvoja uz Elizabetes ielas.

„Ja tante Maņa tagad pieceltos un redzētu, ko viņas dēls paņēmis. Mamma mia! Viņa teiktu – lieciet mani atpakaļ kapā,” – žestikulēdama, ar izteiktu mīmiku stāsta enerģiskā sieviete. Tad viņa pieceļas un saka: „Ja uže mnoga čevo zabila pa latvijskava, a znaju paprasiķ vadi. Saimniece, dod man, lūdzu, ūdens.” – un aiziet pēc baltkrievu desas.

Gaļina atgriežas ne tikai ar biezā zarnā pildītu šķiedrainu un stipru desu, bet arī uzsildījusi sēnes ar sīpoliem. Tas viss kopā ar rupjmaizi ir kaut kas nebijis un labs.

„Kušaiķe rebjata gribi štobi tarelka čista bila,” – Gaļina mudina, „ješķe rebjatki, ņesķesņaiķesj. Panravilasj – ješķe!”

IMG_2974-02Par iekārtu valstī sūdzēties nevarot. Nekāda režīma te nav. Lukašenko esot kārtīgs saimnieks – grēks par viņu sliktu runāt. Pie pensijas šad tad pieliek. Bet tikai tiem, kas strādājuši. Pārējiem, pareizi dara, ka tikai minimālo maksā, kas ir nedaudz vairāk par miljonu rubļu jeb apmēram 70 latu. Divreiz nedēļā brauc autoveikals, iztikt var.

IMG_2975-01Atvadoties sievietes izstāsta, kur tuvējos kapos atrast aizgājušos radus. Tā kā tas ir pa ceļam, jāpiestāj – līdz šim zilie žogi redzēti tikai garāmbraucot. Izrādās, īstās kapa vietas nemaz nav tik viegli atrast – attiecīgie uzvārdi ir uz desmitiem kapakmeņu, tāpēc jāmeklē pēc vārda un kas blakus apbedīts. Jaunums kapu kultūrā, kāds pat Latgalē netika redzēts – kapu galdiņš.

IMG_2985

Kad atrasts vajadzīgais, jābrauc tālāk – atpakaļ pa Ģisna upes otru pusi uz Šarkovščinu, tad 50 kilometri līdz Braslavai.

IMG_2987-01Līdz Biļģugi iet diezgan ātri. Te jāiekļūst veikalā pēc dažiem produktiem. Kamēr K ārā gaida pārējos, pie viņa pienāk divi vietējie, dziļi ietupstas saucamajā biržas pozā – ar pilnu pēdu pie zemes, un uzsāk sarunas. Nekad nav bijis skaidrs, kā šādā stāvoklī var izturēt vairāk par divām minūtēm, bet šie veciezēni tā varētu stundām. Tā kā nav daudz laika, saruna ilgāk par pusstundu neilgst. Tik un tā top skaidrs par viņu sūro dzīvi, darbu par kapeikām, pensijas gaidām un visu pārējo. Bet uz vēlēšanām jāiet un nav neviena cita, par ko balsot.

IMG_2987-02

Atlicis pēdējais grants posms ceļojuma laikā. Lai arī bez saistošām vietām un ar izteiktu reljefu, šie padsmit kilometri paiet samērā ātri, jo gar pašu ceļa nomali var atrast šauru zonu, kur segums kaut cik ciešams. Ahremovci jau liecina par Braslavas un veikala tuvumu, kā arī Braslavas ezeru Nacionālā parka sākumu. Uz ziemeļaustrumiem no šīs tūristu un atpūtnieku pilsētas, kādus kilometrus desmit, ir pilsēta Slobodka, pirms kuras tad arī vajadzētu atrast, kur nobāzēties naktij. Ar to neklājas viegli – dažas pēc kartes jēdzīgas vietas pie ezera izrādās, vai nu nav jēdzīgas vai nav pie ezera, līdz beidzot K atrod vietu gandrīz pussalas galā Ņedrovo ezerā. Šeit tūrisma informācijas stends par parkā sastopamajiem augiem, zvēriem un putniem, protams, arī aizliegums celt teltis un kurināt.

Kad teltis uzslietas un, tā teikt, mute ezerā nomazgāta, savelkas mākoņi un parādās vējš, apkārt zibeņo. I attopas, ka pie K radiniecēm atstājis savus bleķa traukus, ko bija izņēmis, pārkārtojot somas. Šāds tāds ciemkukulis jau bija, bet varbūt noder arī šie. Tikko uztaisītas vakariņas, sāk līt un mielastu nākas noturēt teltī.

Pēc kārtējiem 100 kilometriem jau top skaidrs, ka paredzētajā laikā līdz galam nokļūt izdosies.

IMG_2989IMG_2990Naktī negaiss turpinās, bet no rīta viss jau norimis, vien ezerā bļaustās jaunie cekuldūkuri. No citu dienu karstuma gan nekas nav palicis pāri un no somu dzīlēm nākas vilkt ārā jakas. Svētdienas rīts Slobodkā atbilstošs – pie baznīcas, kas no desmit kilometru attāluma jau redzama stāv mašīnu rindas, kāds vēl steidz ar kājām. Pie pretējā veikala vientuļš pajūgs. Tad iznāk tante, iesēžas ratos un arī tas pazūd.

IMG_2992 IMG_2991-02

Apkārt ezeriem līdz Braslavai ir kādi 40 kilometri, izteikts reljefs un glītas ainavas. Te arī parādās tā saukto bagāto mājas, tiesa, baidās gan viņi – žoga vietā jumta skārds, parasti tumši zaļš vai sarkans. Citur – vienīgais šajā nedēļā redzētais vēja ģenerators un īpaši oriģināls māju krāsojums. Netop skaidrs, kā tas panākts, bet uz jumta slīpnēm uzkrāsots saulespuķu lauks, zilas debesis baltiem mākoņiem un pļavā sauļojas pāris. Tā kā jumta segums viļņots, abi izskatās diezgan kroplīgi. Otra māja – jumts klāts zilās debesīs, sienas ar pļavas motīvu – gara zāle, pa kuras stiebriem staigā mārītes. Kā pasakā.

IMG_2993 IMG_2993-01

IMG_2994-01Kādā pamestā mājā viss pamests. Lai arī tā jau ieaugusi garā zālē, iekšā daudz kas palicis. Tapetes šeit bijušas vismaz četrās kārtās, ļoti labi saglabājušās krāsotās dēļu grīdas un griesti. Šķiet, pat liela daļa mēbeļu palikušas kā brīdī, kad pēdējie no šejienes aizgāja. Uz galda pa kādai burkai un šķīvim, bet tos varētu būt ievazājuši vēl kādi ciemiņi.

Pa kreisi ik pa laikam rēgojas daudzie apkārtnes ezeri. Atpūtas vietu šeit netrūkst, kā arī to, kas šīs iespējas izmanto. Daudziem kaut kā patīk čupoties, viņi sabrauc daudzi vienuviet jocīgā meža stūrī, kur ne kāda skata, ne lāga sajūtas.

IMG_2997-02 IMG_2996

Ezeru zemes centrālais punkts ir kalns ar skatu torni, ko viņi uz plakātiem sauc par observatoriju. Skats jau daiļš, protams, cilvēku arī netrūkst. Pakājē iekārtots stāvlaukums, kalnā ved vēl nepabeigtas kāpnes. Kaut kur šajā rajonā I konstatē, ka pazaudējis cimdu, to viņš pamanās izdarīt jau vairākus pēdējos gadus pēc kārtas.

Braslavā briest kaut kāds pasākums. Ielās daudz cilvēku, jaunieši meklē kādu, kas viņiem nopirks stiprinātu dziru. Daudzi jau sapucējušies, citi kaut kur steidzas. Tikt pie pusdienām šajā brīdī nav viegli – vienā kafejnīcā bankets, citā pusdienu pārtraukums. Pieejama vien ēdnīca, kas ož pēc kaut kā starp tām vecajām labajām grīdas lupatām, kā savulaik skolā, un cūkspaiņa, kā bērnībā laukos sauca pārtikas pārpalikumu tvertni. Nākas doties uz veikala pēc nacionālajiem salātiem.

IMG_3003Tad arī atklājas, kas šeit notiek. Pretī laukumam, pār kuru, rokas mēteļa kabatās sabāzis, noraugās Vladimirs Uljanovs, atkal goda pilsētnieku siena un blakus afiša, kas liecina par Neptūna svētkiem Braslavā. Paredzēts izkrāsoto ķermeņu skaistumkonkurss, diskotēka un vēl daži pasākumi. Braucot ārā no pilsētas, pludmalē jau liela rosība – smaržo šašliks, skan troksnis, ļaužu pilns. Šur tur vazājas arī tās sakrāsotās skaistules.

IMG_3004

Līdz Latvijas robežai kādi 16 kilometri, kas bez liekas kavēšanās arī tiek sasniegta. Baltkrievijas pusē viss notiek raiti – pret pāris atbildēm uz jautājumiem uniformētās dāmas un kungi saspiež zīmogus. Savienībā jau jāsāk aizpildīt papīri, robežsardze vēl uzrūc, ka te fotografēt nedrīkstot un tamlīdzīgi laika kavēkļi. Somas lāga netiek pārbaudītas, visa sirdsapziņa izpaužas aizpildāmajās deklarācijās.

IMG_2915-05Īsi pēc saulrieta pa labo roku jau rāmi tek Sāpju aukle, kurā nekustīgi spoguļojas Daugavpils siluets. Pēdējos trīs gadus tieši šeit sācies vai beidzies šis riteņbrauciens un, kā saka K – šajā laikā viņš te bijis vairāk nekā Kuldīgā. Arī šī diena noslēdzas ar nobrauktiem nedaudz vairāk kā 100 kilometriem, kas kopā pa sešām dienām summē ap 560 kilometru, un ceļojums ir beidzies.

Tā, protams, bija ļoti maza daļa Baltkrievijas. Katram par to ir savs mītiskais priekšstats, bet skaidrs, ka baltkrievi neko par šiem mītiem nezina. Sabiedrības noslāņošanās radījusi tās pašas problēmas, ko visur. Gandrīz katram satiktajam vienkāršajam baltkrievam bijis vai ir kāds sakars ar Latviju, tikai viņiem tagad sarežģītāk ar pārvietošanos, šķiet, pamatā finansiālu, bet arī birokrātisku apsvērumu dēļ, kas ierobežo arī daudzās citās jomās. Ironiskā kārtā visi ir miljonāri, bet reti kurš bagāts; parks ir, bet neviens tur nestaigā.

Maršruts šeit.

IMG_2953-01

Advertisements

0 Responses to “Parīze 3”



  1. Atstāt komentāru

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s




Laiks

augusts 2013
Pi Ot Tr Ce Pi Se Sv
« Mai   Dec »
 1234
567891011
12131415161718
19202122232425
262728293031  

Tēma

Nesen aiztikti

Skatīts

  • 15,093 reizes

tw

Error: Twitter did not respond. Please wait a few minutes and refresh this page.

Advertisements

%d bloggers like this: